Dienas Cesvaines sociālās aprūpes centrā (turpmāk – pansionāts) aizrit siltumā, saticībā, klienti gan tiek aprūpēti, gan regulāri tiek padomāts par viņu ikdienas bagātināšanu. Tā arī tuvojoties gada gaišākajiem svētkiem, pansionāts ir ietērpts svētku rotā, un pamazām tiek rīkoti dažādi svētku pasākumi.
Pagājušajā nedēļā, kad laikraksts „Stars" viesojās pansionātā, ar svētku koncertu iemītniekus priecēja Cesvaines internātpamatskolas bērni. Pansionāta vadītājs Juris Rozenbergs secina: – Mūsu sociālā darbiniece tiešām labi pilda savus pienākumus, ik mēnesi tiek rīkoti dažādi pasākumi, tie nav vienmuļi. Liels paldies jāteic mūsu skolām, bērnudārziem, ka viņi neatsaka paciemoties, arī pašdarbības kolektīviem, piemēram, „Viršiem", „Krauklēniešiem" – sadarbība mums ir laba. Vasarā pat tiek rādītas teātra izrādes ārā estrādītē. Bērni dejo tautiskās dejas pagalmā, tās ļoti patīk. Šovasar rīkojām veco ļaužu sporta spēles, visi azartiski piedalījās un priecājās pabūt kopā.
Sociālā darbiniece Inga Sebriņa šai amatā strādā nepilnu gadu un atzīst, ka ar prieku dara savu darbu, jo vēlas pansionāta iemītniekiem palīdzēt. Ja pārējais darbā padodas vieglāk, lielākā problēma ir ar telpām – koncertu un pasākumu rīkošanai jāizlīdzas ar koridoru, kur pa malām izvietojas pansionāta iemītnieki, kamēr ciemiņi uzstājas uz trepītēm.
– Šeit mums ir par šauru, un telpas nav īsti pielāgotas klientiem. Sanitārajām normām viss atbilst, bet, protams, cilvēkam tomēr vienmēr gribas, lai būtu ērtāk, plašāk. Ļoti aktuāla ir arī telpa ēšanai, tāpat būtu vajadzīgas telpas darbiniekiem, atpūtai, kur visiem sapulcēties. Kādas šobrīd ir mūsu iespējas, tādas ir, un no situācijas kaut kā jāiziet, – teic Juris Rozenbergs.
Viņš atceras, ka 12 gadu laikā, kopš pansionāts atrodas šajā ēkā, gan no iekšpuses, gan ārpuses viss ir sakārtots, izremontēts, izņemot apšuvi un siltināšanu: – To nevaram veikt, jo jāņem arī vērā, ka šis ir kultūrvēstures piemineklis. Māja celta 1888. gadā kā muižas ļaužu slimnīca. Līdz pat 1998. gadam te vēl skaitījās slimnīca, pēc tam bija sociālās gultas, bet kopš 2003. gada ir pansionāts. Kad šeit izvietojās pansionāts, telpas un sanitārie mezgli bija drausmīgā stāvoklī. Tagad jau var teikt, ka viss ir kārtībā. Tomēr ēka ir veca un vietas ir tik, cik nu ir.
Pateicoties sadarbībai un sadraudzībai ar Vāciju, lielu atspaidu Cesvaines pansionātam dod arī humānās palīdzības pakas, kurās tiek sūtīti kopšanas līdzekļi, autiņbiksītes, drēbes un mēbeles. Šādā veidā ietaupīto naudu pašvaldība ir spējusi atvēlēt remontdarbiem pansionātā.
Ēkas ierobežoto iespēju dēļ pansionāta darbiniekiem jāizlīdzas ar esošo. Tomēr istabiņas ir tiešām omulīgas un siltas, tajās mitinās līdz 3 cilvēkiem (gulošie iemītnieki – 4 vienā istabiņā). Ir labiekārtotas 2 dušu un 2 labierīcību telpas klientiem, kā arī atsevišķs sanitārais mezgls darbiniekiem. Savukārt, kaut arī nav pašiem savas ēdamzāles, Cesvaines internātpamatskolas virtuvē pagatavotais ēdiens klientiem tiek izsniegts izdales telpā – tur uz vietas var paēst 6 iemītnieki vai ņemt ēdienu līdzi uz savu istabiņu.
Dzīve pansionātā laba
Inga Sebriņa dalās novērojumos: – Tā ir mazo novadu priekšrocība, ka iemītnieki cits citu pazīst un jūtas šeit kā mājās, tāpēc ir vieglāk adaptēties un sadzīvot. Protams, reizi pa reizei parādās savstarpēji kašķīši, viss jau nevar vienmēr iet gludi, jo katrs cilvēks ir citādāks, ar savu raksturu. Mēģinām viņiem pielāgoties un rast kompromisu. Ik pa laikam klienti pamainās vietām istabiņās, lai cits citam neapniktu vai nesāktos problēmas.
Uzrunātie iemītnieki visi kā viens jūtas aprūpēti un apmierināti ar dzīvi pansionātā. Pensionētais skolotājs Jāzeps Garančs uzteic draudzīgo kolektīvu, kurā var gan kopīgi uzspēlēt spēles, gan baudīt rīkotos koncertus un pasākumus. Viņš ticis vienvietīgajā istabiņā, tāpēc labprāt arī lasa, skatās televīziju un klausās radio. Tāpat viena pati mitinās Ausma Gailīte, kam patīk lasīt jau kopš jaunības dienām un tādā veidā kavēt brīvo laiku:
– Skatos arī televīziju, bet diez kas jau tajās pārraidēs un raidījumos nav. Labāk tad lasu. Vietējā pansionāta bibliotēka visa jau ir pārlasīta, arī līdzi paņemtās grāmatas. Taču aktīvākos lasītājus aizved arī uz Cesvaines centrālo bibliotēku pēc jaunākās literatūras – tur ir lielāka izvēle.
90 gadu vecumā Marijai Račko vēl ir možs gars un lieliska atmiņa – viņa atceras, kā pansionāta ēkā, bijušajā slimnīcā, nostrādājusi daudzus gadus; arī šobrīd istabiņā mitinās kopā ar bijušo kolēģi. – Kā pārstaigāju pansionāta telpas, tā atceros, kas te iepriekš bijis, kas atradies. Ja izdzirdu pazīstamu uzvārdu, atminos, kā bērniņi dzimuši, vecākiem dzemdības pieņemtas. Tāpēc jūtos šeit kā savās mājās. Cesvainē esmu kopš 1955. gada, šeit nonācu bēgļu gaitās. Braucām ar zirdziņu līdz Vestienai, tur pie saimniekiem apstājāmies. Bumbvedēji uzmeta bumbu mājai, saimnieks aizlaidās uz Kurzemi ar vāciešiem, saimniece palika. Tad mēs ar viņu kopā turējāmies, viņa nonāca šai slimnīcā par saimniecības daļas vadītāju, ar vīru arī gluži kā savā ģimenē nokļuvām šeit. Tā visu mūžu te arī nostrādāju, – atmiņu stāstā dalās Marija Račko. Lai gan redze un veselība varētu būt labāka, Marijas kundze vēl braši turas, pateicas Dievam par doto spēku un palīdzību. – Esmu gan apmazgāta, gan pabarota, gan siltumā. Notiek koncerti, ar iemītniekiem savā starpā parunājamies, paklausos vēl radio – viss šeit ir.
Pakalpojums ir pieprasīts
Jautāts, kāda ir cena par mitināšanos pansionātā, Juris Rozenbergs atbild: – Cena ir 548 eiro, kas varbūt ir augstāka, nekā dažviet citur. Tas tāpēc, ka pansionāts ir neliels un daudz izmaksā apkalpojošais personāls, arī energoresursi nav lēti, jo ēka ir veca. Tomēr Cesvaines novada iedzīvotājiem, kādi pamatā ir visi klienti, izņemot vienu cita novada iedzīvotāju, jāmaksā 90% pensijas, atlikušajā summā bērniem vai tiem, kas slēguši trīspusējo līgumu par uzturēšanu pansionātā, jāpiemaksā tikai 100 eiro. Pat ja pensija ir tikai 140 eiro, jāpiemaksā šie 100 eiro. Tātad vairāk par 250-300 eiro nevienam nav jāmaksā. Ja iemītnieks ir no cita novada, jāmaksā pilnā cena, taču Cesvaines novadniekiem starpību starp 100 eiro un 90% pensijas sedz pašvaldību. Pakalpojums nav lēts, bet, ja ir braukts pa mājām un redzēts, kā dzīvo vientuļi pensionāri, tad nav, ko salīdzināt. No otras puses, mājas ir mājas, katram jau mājās šķiet vislabāk. Bet tie, kas šeit dzīvo, neko sliktu neteic, jūtas apmierināti.
Šobrīd pansionātā mitinās 19 iemītnieku, bet kopumā tajā ir paredzētas 20 vietas. Nesen viena vieta atbrīvojusies, taču jau uz Ziemassvētkiem pansionātā ienāks jauns klients. Jāteic gan, ka pansionāta sniegtais pakalpojums ir ļoti aktuāls un ik gadu kļūst tikai pieprasītāks – šobrīd uz savu kārtu pansionātā gaida 17 cilvēku rinda. Juris Rozenbergs atklāj: – Pēc sociālā dienesta sagatavota saraksta pansionātā tiek uzņemti klienti, kolīdz vien atbrīvojas vieta. Šogad ir bijusi samērā liela klientu nomaiņa, taču joprojām ir cilvēki, kuriem šāds pakalpojums būtu nepieciešams, bet brīvu vietu nav. Turklāt iedzīvotājiem, kuriem ir steidzama situācija, rodam vietas citu novadu pansionātos, piemēram, Dzelzavā ir 2, Balvos – 7, Ērgļos – 1 mūsu novada iedzīvotājs. Saprotams, ka par to pašvaldībai ir jāmaksā. Tāpēc izdevīgāk būtu iekārtot pansionātu ar 40 vietām, lai saviem iedzīvotājiem šo pakalpojumu varam sniegt tepat. Perspektīvā tehniskais projekts jau ir izstrādāts kādreizējā internātskolas ēkā. Plānotajā pansionātā pamatā būtu divvietīgas istabiņas, tai skaitā tur būtu skaista zāle, savs kabinets sociālajam darbiniekam, mediķim, fizioterapeitam, ēdināšanas bloks – vieta, kuras mums tik ļoti trūkst.
Kā jau viss šai dzīvē, iecere atduras pret finansējumu. Plānotās izmaksas nav mazas, jo ēka ir sliktā tehniskajā stāvoklī. Tomēr tā ir gana piemērota pansionāta vajadzībām un to būtu iespējams savest kārtībā 8-9 mēnešu laikā, ja vien rastu iespēju piedalīties kādā Eiropas projektā, jo pašvaldības spēkiem vien šādi rekonstrukcijas darbi diez vai izdotos.
AGRA VECKALNIŅA foto