Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa ir dzimusi madoniete. Viņas vadītā apvienība darbojas ar mērķi aizsargāt tiesības un intereses cilvēkiem ar autiska spektra traucējumiem. Visvairāk apvienība darbojas ar bērniem, un Latvijas sabiedrībā tā popularizē domu, ka savs talants piemīt ikvienam bērnam, pieaugušajiem tikai jāprot bērnā mītošo talantu saskatīt un attīstīt.
– Galīgi neticēju tam, ka esmu izvirzīta „Latvijas lepnuma" balvai, jo savu darbu daru klusi, neafišējo-ties, – „Latvijas lepnuma" ceremonijas laikā laikrakstam „Stars" atzina Līga Bērziņa. – Protams, apvienība cenšas sasniegt cilvēkus ne tikai Rīgā, braucu izbraukumos pa visu Latviju. Aizpagājušajā mēnesī pa telefonu vien norunāju 2000 minūtes, pagājušajā mēnesī – 2500 minūtes. Esmu braukusi uz skolām reģionos, bijusi arī Cesvaines pusē un Madonā. Laikā, kad uzsāku darbu apvienībā, sapratu, ka termins „autisms" cilvēkus ļoti atgrūž. Man bijušas situācijas, kad tikšanās laikā skolas sociālais pedagogs pēkšņi pieceļas un stingrā balsī saka: „Ziniet, mūsu skolā šādu bērnu nav un nebūs!" Sabiedrība nevēlas atzīt savas problēmas, līdzīgi ir ar vecuma demenci – domāšanas, atmiņas, uztveres un citu intelektuālo spēju zaudēšanu – cik maz par to publiski runājam.
Jautāta, kad uzzināja par problēmām, kas skar viņas pašas dēla veselību, Līga neslēpa, ka tas noticis samērā agri: – Edžiņš ir superīgi talantīgs, bet 2,5 gados sākās regress – no saulainā, foršā bērna viņš absolūti pārmainījās: pazuda valoda, viņš kļuva drūms un pasīvs. Šiem bērniem var būt vairākas krīzes, tās saistītas ar smadzeņu attīstību. Dēlam jau no mazām dienām interesēja elektronika. Šobrīd viņš mācās Rīgas 41. vidusskolā, esmu saskārusies ar tekstiem: „Jūsu bērns ir ļoti gudrs, bet viņš neprot uzvesties." Šie bērni parasti tiek mētāti no vienas skolas uz otru, jo skolotāji nemāk viņiem palīdzēt.
Nespēja palīdzēt bija arī viens no iemesliem, kāpēc Līga izveidoja dusmu kontroles spēli, jo bija kāds sāpīgs incidents – pirms diviem gadiem dēlu šausmīgi piekāva. Pret viņu nostājās visa klase. – Caur dusmu kontroles spēli un citām, ko mazpamazām izstrādājam, varu runāt par bērna uzvedības problēmām un autismu daudz precīzāk, – atzīst Līga. – Terminu „autisms" īstenībā lieku malā, jo nav nozīmes, kā to sauc, svarīga ir palīdzība, ko sniedzam šiem bērniem un sabiedrībai ap viņiem. Ārzemēs, piemēram, diagnozes nemeklē, jo bija gadījums, kad autisms bērnam parādījās pēc tam, kad nomira abi viņa vecāki. Ja skatāmies uz diagnozēm, pazaudējam cilvēku, daudzos gadījumos diagnozē minēts „depresija". Ja pedagogi saprot, kas ir šāda bērna speciālās vajadzības, ir labi, jo nevienai no šīm diagnozēm – „autisms", „hiperaktivitāte", „depresija", „disleksija" u. tml., – zāļu nav. Vienīgās zāles ir pedagoģija. Caur disciplīnu, pozitīvās motivēšanas sistēmu var problēmbērniem palīdzēt. Ar Zani Kronbergu, kas ir izcilākais klīniskais psihologs Latvijā, vadām dusmu kontroles kursus. Tie domāti bērniem ar smagiem uzvedības traucējumiem. Kursos redzam un zinātniski varam pierādīt, kā, izvēloties pareizus pozitīvās uzvedības pastiprinātājus, var panākt, ka astoņus deviņus gadus veci bērni var būt izcili, intelektuāli, ar spēju klausīties un formulēt. Turpretim pielietojot nepareizās metodes, viņi pārvēršas mazos mežonēnos, kuri jāizolē no pārējiem. Šādi bērni parasti no sabiedrības tiek izstumti.
To, ka apkārtējie ir neiecietīgi un neko nezina par minēto slimību simptomiem, Līga izbaudījusi gan uz savas, gan citu vecāku ādas:
– Pagājušajā gadā bija situācija, kur, bērnam atgriežoties mācību iestādē, pie skolas durvīm mammu sagaidīja pikets ar saukli „Jūsu bērnam mūsu skolā vietas nav!". Sabiedrība ir nežēlīga. Esmu dzirdējusi arī jautājumu „Ko darīt, lai bērni ar autismu nedzimtu?", – pieredzē dalījās Līga.
Viņasprāt, pedagogiem ir jānotic vecākiem, kuri novērojuši, ka mājās ar bērna uzvedību problēmu nav, bet skolā tās rodas. – Un tad svarīgi saprast, kāpēc skolā bērns uzvedas neadekvāti. Minētā bērna gadījumā bija skaidrs – pirmo stundu šis cilvēks uzvedas lieliski, pēc tam pakāpeniski uzvedība pasliktinās, un ceturtajā stundā viņš „iet pa gaisu". Šādam bērnam būtu svarīgs pielāgojums, ka viņam ļauj ik pēc 20 minūtēm atpūsties – iziet ārā un vairākas reizes apskriet ap skolu. Tad viņš būtu absolūti sakarīgs darbam, – komentēja Līga.
Ar dusmu kontroles nodarbībām viņa ir bijusi arī Madonas pilsētas vidusskolā, un, ja kādu interesē nosauktās lietas un darbs, Līga ir gatava sadarboties ar skolām arī turpmāk.
16.01.2018.