Madoniešu Guntara un Sintijas Paegļu ģimenē „Stars" viesojās īsi pirms Lieldienu nedēļas, kad ģimene draudzīgi atzīmēja vecākās meitas Sāras četru gadu jubileju.
Tētis – Guntars Agate Paeglis – šobrīd ir bērna kopšanas atvaļinājumā, dzīvo mājās un audzina jaunāko meitiņu Mariju, pie viena pieskatot četrgadnieci Sāru un sešgadnieku Dāvidu. – Esmu priecīgs, ka mūsu valstī ir šāda iespēja -vīriešiem iet bērnu kopšanas atvaļinājumā, – gandarījumu par savu šābrīža statusu pauž Guntars Agate Paeglis. – Laicīgā darba pienākumus Madonas Augstākās izglītības centrā manā vietā šobrīd pilda sieva Sintija – izglītības dokuments viņai to ļauj, savukārt kalpošanas jomā esmu ierindā pats.
Ordinēts baznīcas mācītājs
2013. gada 14. augustā Guntars Agate Paeglis tika ordinēts par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju, turpinot kalpot draudzēs, kurās līdz šim kalpoja kā evaņģēlists, proti, Madonas un Ļaudonas evaņģēliski luteriskajā draudzē.
– Runājot par kalpošanu, man ir veicies – kalpoju kopā ar diviem brīnišķīgiem mācītājiem: Madonā – ar Hansu Jensonu, Ļaudonā – ar Valdi Strazdiņu, – stāsta Guntars. – Abas draudzes ir ļoti dažādas: Ļaudonas draudze ir harismātiska, daudzi tās pārstāvji piedalās brāļu draudzes aktivitātēs, tur ir izteikts Kristus centrisks garīgums. Madonas draudzē, savukārt, allaž redzu jaunas Svētā Gara dāvanas – slavēšanu, aktivitātes, ko izveidojuši jaunie pērminderi un lektori. Gribu pieminēt arī katoļu draudzes priesteri Rihardu Rasnaci, kas pagājušā gada rudenī no Madonas devās kalpot uz Siguldu, – ekumenisma jomā man viņa ļoti pietrūkst. Toties izveidojusies plašāka ekumeniskā sadarbība ar Madonas baptistu un adventistu draudzi.
Pievērsies ģimenes dzīvei
Guntars atzīst, ka ar gadiem vairāk kļuvis ģimenes cilvēks. „Cenšos daudz laika pavadīt kopā ar bērniem un sievu, mazāk – strādājot algotu darbu. Tas nenozīmē, ka darbā kaut ko neizdaru vai noslinkoju, drīzāk – neuzņemos vairāk, nekā nepieciešams. Vīriešiem parasti veidojas gandrīz vai atkarība no tā, ko saucam par darbaholismu – viņu sievas viņus neredz, bērni izaug bez tēva klātbūtnes, es to nevēlējos. Man svarīgi būt kopā ar savējiem tik, cik laiks to atļauj. Priecājos, ka darbā ap mani ir laba komanda, un, strādājot komandā, var izdarīt tiešām daudz. Līdzīgi to redzu Madonas novada pašvaldībā, kur ir kvalitatīva deputātu komanda, un mums ir brīnišķīga pilsēta gan infrastruktūras, sakārtotības, gan pieejamības ziņā. Esmu ievērojis –
ja Dievs dod labu komandu, ir viegli iet uz darbu, ir prieks to darīt.
Mūsu pilsēta ir neliela, tāpēc dalīties un šķelties nav vēlams. Svarīgi arī kristiešu starpā saprast, ka meklējam vienu un to pašu, tāpēc ekumenisms te ir tik dzīvs, un mani garīgie bērni nāk gan no katoļu, gan pareizticīgo, gan luterāņu konfesijas."
Interesanti, ka Guntars brīvajā laikā turpina rakstīt dzejoļus. Savulaik krodziņā „Rudzons" tika atvērta viņa pirmā dzejoļu grāmata, nu ir doma izdot CD. – Manus dzejoļus piekrita ierunāt Juris Jātnieks, mēģināsim izdot tos audioversijā, – apstiprina Guntars. – Dzejoļi nav ar atskaņām, tie drīzāk ir filozofiski, esejiski, tāpēc ne vienmēr ir viegli tos lasīt. Piemērotu balsi atrast arī nebija viegli.
Lieldienu laika domas
Uz jautājumu, kā Paegļi izprot Lieldienu laiku, ģimenes galva saka: – Lieldienu laiks vienmēr ir brīnišķīgs. Atceros, ka dēls pirms kāda gada bērnudārzā paziņojis, ka viņam pieder mūžīgā dzīvība. Grupiņas biedrene bija teikusi, ka visi nomirsim, Dāvids strīdējies pretī, ka dzīvosim mūžīgi. Lieldienas man saistās tieši ar šo pamatpatiesību, ko mums katram iedevis Kristus, ka mēs esam mūžīgi. To piedzīvot var tikai iekšēji, un, kad tas notiek, ir iespējams saprast cilvēkus, kuri priecājas, sagaidot nāvi, iet nāvē cita vietā, kā, piemēram, Maksimiliāns Kolbe – poļu franciskāņu mūks, kurš ieslodzījumā izvēlējās brīvprātīgi mirt cita, nepazīstama ieslodzītā vietā. Man pašam Lieldienās vienmēr ir prieks par cilvēkiem, jo baznīcas šai laikā, tāpat kā Ziemassvētkos, ir pārpilnas.
Sintija piebilst, ka ar bērniem Lieldienu nedēļu izdzīvot ir grūtāk. „Kad mazs bija tikai Dāvids, uz Vigīlijas dievkalpojumu baznīcā varēju aizbraukt un piedzīvot šā laika mistisko atmosfēru arī es. Tagad ir grūtāk, viss šobrīd pakārtots bērniem."
Sintijai Dieva un Kristus piedzīvošana saistās ar mūziku un slavēšanu. – Tas ir man tuvākais piedzīvošanas veids, – apliecina jaunā sieviete. – Marijai šobrīd ir 11 mēnešu, kad bērni paaugsies, viss mainīsies. Baznīcā esmu ģitāru spēlējusi ar Sāru klēpī, viņa ir aizmigusi, es – turpinājusi spēlēt. Šobrīd ar trijiem to nevaru. Lieldienu laiks ir misticisma pilns, kad īpaši var piedzīvot Kristus klātbūtni, var piedzīvot augšāmcelšanās brīnumu. Apzinos, ka Kristus manī vēl ir bērns, ir tikai milzīgs prieks, ko mierā un priekā izbaudu.
Liels stiprinājums ģimenei ir kristiešu draugi. – Man ir īpaša māsa Kristū, kas liek domāt par garīgo dzīvi. Viņa uzdod jautājumus, liek aizdomāties, meklēt atbildes – liek man augt, – gandarījumu pauž Sintija. – Tāpat milzīgs stiprinājums ir mans vīrs, kad dalāmies par sev būtisko.
Krusta ceļš Madonā
Cik svarīgi pirms Kristus Augšāmcelšanās svētkiem iedziļināties Kristus ciešanu aprakstos un iziet Krusta ceļu? Uz šo jautājumu Guntars Agate Paeglis atbild skaidri: – Esmu dzirdējis apmēram piecas liecības no cilvēkiem, kas Krusta ceļu Madonā gāja pagājušajā gadā. Tas viņiem bija ļoti nozīmīgi. Gribu teikt, ka Krusta ceļš mūsu pilsētā ir ekumenisks, un tas ir apliecinājums mums pašiem, ka meklējam mieru kā kristieši savā starpā. Nav tā, ka pestīti tiek tikai luterāņi, tikai katoļi vai tikai pareizticīgie. Svarīgi apzināties, ka pestīta tiek ticīgā tauta. Kristieši ne vienmēr savā starpā ir draudzīgi, ne visi meklē Kristu, ir cilvēki, kas baznīcas aktivitātēs meklē savu iekšējo tradīciju. Varu teikt vienu – ja no ārpuses šķiet, ka Krusta ceļš ir kas viegls – mēs, vairāku konfesiju pārstāvji, vienojamies un uz „urrā" ejam, – tā nebūt nav. Vieglumu Krusta ceļā piedzīvot nevar. No otras puses – tā ir viena no brīnišķīgākajām iezīmēm mūsu valstī, ka Latvijā netiek apkarotas aktivitātes, kas saistās ar ticības izpausmēm ne vien baznīcas ietvaros, bet arī ārpus tās. Latvijā ir ticības brīvība vai arī neticības brīvība, tāpat brīvība to izrādīt, un tā ir liela dāvana.
Garīgie avoti attīstībai
Jautāts, kā aug kristīgajā ticībā pats, Guntars ir atklāts: – Dievs sakārto visas lietas. Esmu cīrulis, ceļos agri, visbiežāk tad arī lasu, pārdomāju. Daudz palīdz kopīgas pārrunas ar citiem kristiešiem. Baznīcā jau otro gadu notiek vīru tikšanās, un, savstarpēji daloties par grāmatām, filmām, piedzīvoto, par iekšējiem jautājumiem, kļūst skaidrs, ka neesmu vienīgais, kam ir problēmas. Savā starpā diskutējot, meklējot atbildes, notiek pilnveidošanās. Tāpat ir zināms laiks, ko pārī ar sievu mēģinām piepildīt, runājot par sev svarīgām lietām. To pārņēmām no Kānas kustības laika, un ceru, ka Madonā atkal varēsim atjaunot Kānas kustības atzaru. Kopā ar katoļu pāri – Daci un Aivaru Sinātiem – to mēģinām darīt.
Līdzīgi kā darbā, arī ģimenē ir svarīgs mikroklimats – ja esi gaidīts un pats gaidi brīdi, kad būsi mājās, tu tiec svētīts, tev ir milzīga enerģija un prieks. Ja ir otrādāk, tad esi kā ievainots suns, kurš bēg no saimnieka.
Guntars līdzīgi kā viņa dzīvesbiedre uzskata – lielākais stiprinājums ir tas, ka apkārt ir brāļi un māsas Kristū. „Mums ir ģimeņu kustība, kur notiek dalīšanās, un tas ir uz dziļas draudzības pamata. Dalāmies ar lietām, ar ko netiekam galā, nevis prezentējam sevi kā perfekcionistus, kam viss ir skaisti un labi. Katram no mums kādreiz sāp, ir lietas, kas neizdodas, arī mūsu bērni dažkārt neklausa, dara palaidnības. Tas ir brīnums, ko piedzīvojam daloties, kopīgi lūdzoties. Mūsu trīs bērni, piemēram, visi ir dzimuši ar lūgšanu palīdzību. Visiem bija jānāk pasaulē ar ķeizargriezienu, bet viņi piedzima dabiskā ceļā. Kad daktere paziņoja – ziniet, jātaisa ķeizars, es apzvanīju draugus, un mēs visi lūdzāmies. Neticami, bet bērni piedzima dabiski, bez jebkādām problēmām. Dieva klātbūtne mūsu dzīvē ir nepārtraukta, tikai jautājums, vai ticam, ka tas tā var būt un ir."
„Man nekā netrūkst"
Sintija un Guntars neslēpj, ka viņiem netrūkst atbalsta ne darbā, ne mājās un ģimene abiem ir miera osta.
– Ja neuzskati, ka esi tēvs un tev jāpavada laiks kopā ar saviem bērniem, nevis ar televizoru vai hokeju, būsi cilvēks, kā savulaik mans tēvs – ievainosi savu bērnu, nepiedzīvojot prieku, ko nozīmē patiešām būt tēvam, – aizdomājas Guntars. – Bērnos ieliktais vienmēr nāk atpakaļ, jo ir tik labi, kad pienāk dēls un saka – „Tēt, tu esi vislabākais tētis pasaulē!". Man tā ir bijis, un šo laimīgo izjūtu atcerēšos vienmēr. Tās it kā ir vienkāršas lietas, bet vienlaikus – ļoti būtiskas. Līdzīgi ir ar pateicību. Pateicību dzīvē parasti piedzīvojam tad, ja dzīvojam noteikta veida dzīvi. Neslēpšu, arī man bijis laiks, kad biju vīrs, kas skrien pēc naudas un uzskata, ka ar naudu var izdarīt visu. Paldies Dievam, ka atnāca sapratne, notika dziedināšana, un tagad man netrūkst nekā. Gan pietiek pašam, gan spēju dot citiem.