18. janvārī, atklājot Lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību, Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā notika Lūgšanu brokastis, ko Kalna skolas kopiena sadarbībā ar citu konfesiju pārstāvjiem otro reizi organizēja pie mums.
Pasaulē un citviet Latvijā šāda veida aktivitāte, aicinot visu konfesiju vadītājus, pašvaldību pārstāvjus, iestāžu, organizāciju vadītājus un garīgi aktīvos cilvēkus, īstenojas jau sen. Sanākt kopā un runāt par to, kas sabiedrībā svarīgs, lūgt Dieva svētību darbiem, veidojot garīgu kopību un saticību, šoreiz izdevās daudz labāk, jo pie galdiņiem organiski veidojās draudzīga saziņas gaisotne.
Kalna kopienas pārstāve Juta Strazdiņa atklāja, ka novada domes priekšsēdētāja iniciatīva ir Lūgšanu brokastis veltīt Latvijas simtgadei, tādēļ uz pasākumu tika aicināta arī Lidija Lasmane-Doroņina – cilvēks, kura vārds visciešāk saistīts ar mūsu valsts atjaunošanu visdažādākajos tās vēstures posmos. „Lidijas pieredze un dzīves nostāja ir visspēcīgākā liecība tam, ko nozīmē būt latvietim un kristietim. Viņa ir mūsu zvaigzne, kas rāda ceļu, kā visdažādākajos laikos iespējams saglabāt savu patību, kalpošanu Dievam un Tēvzemei. Lidiju raksturo patiesums katrā situācijā, rūpes par katru cilvēku un līdzjūtība pat pret tiem, kas viņu vajā. Piedošana, cilvēcības ieraudzīšana visbaisākajos apstākļos atklāj Lidiju Lasmani-Doroņinu visprecīzāk, kaut viņas mērķis nebija kļūt par cīnītāju, disidenti vai personu, kuru visi zina. Viņa iestājās par vērtībām, kas svarīgas katram laikam, bet par kurām dažreiz ir jācieš. Ciešanas tomēr bijušas tā vērtas, jo cilvēks tajās noslīpējies kā briljants."
Veselības stāvokļa dēļ Lidijas kundze uz tikšanos mūzikas skolā tomēr nevarēja ierasties, viņa sūtīja sveicienus no Madonas slimnīcas.
– Dievs visu pasauli radījis vienotībā, problēmas sākas tur, kur vienotība tiek izjaukta, – turpināja Juta Strazdiņa. – Vienotība nozīmē pamodināt sevī vērtības, kas ir pāri „ego". Kad otru cilvēku neuzlūkojam par konkurentu, viss, ko darām, nes augļus. Dievs ir mūsu sirdīs, un mums atliek to atcerēties un Viņam uzticēties.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs rosināja sajust otra cilvēka plecu, saliedēties un domāt par Latviju.
– Viens no darbiem, ko varam paveikt Latvijai par godu, ir veikt ierakstu Tautas Saimes grāmatā. Pa novadiem ceļo 25 šādas grāmatas, un tajās cilvēki raksta savus vēlējumus Latvijai, – atgādināja Agris Lungevičs. – Mums šī grāmata tika dota uz mēnesi, tā aizkavējās gandrīz uz trim, un 22. janvārī, kad Madonā viesosies Valsts prezidents Raimonds Vējonis, viņš Tautas Saimes grāmatā veiks ierakstu kā beidzamais no Madonas novada.
Publicists Arnis Šablovskis, kas tika raksturots Imanta Ziedoņa vārdiem – garainis, kas veicina vārīšanos -, klātesošajiem apliecināja, ka viņš mēģina iet nedaudz pret straumi: – Bez visām ārišķībām, kas Latvijā bija un vēl būs, jāsaprot, ka nācijas virzību nosaka tas, kas ir tās dzīlēs. Un dzīles veido tādi cilvēki kā Lidija Lasmane-Doroņina, Broņislava Martuževa, Andrejs Eglītis. Viņi Latvijai atdevuši savu dzīvi, un šobrīd ir labi viņus piesaukt, gremdēties viņu paveiktajā, bet jautājums ir par to, ko un kā varam darīt mēs paši. Vai spējam nolasīt šābrīža zīmes un adekvāti rīkoties? Vai spējam rīkoties pēc sirdsapziņas, jo izpatikšana nomenklatūrai bija padomju gados, un tā pastāv joprojām. Svarīgi savā vidē un pašiem apliecināt nepārejošo, vērtīgo – tieši no tā būs atkarīga Latvijas nākotne.
Arnis Šablovskis rosināja aizdomāties, cik lielā mērā kristieši bija, ir un būs sabiedrības sāls.
Kaspars Udrass atgādināja Kanādas latvieša, mācītāja Māra Ķirsona sacīto, ka ir divu veidu cilvēki – vieni, kas ir kā koki, un otri, kas atgādina stabus: – Stabs, iesprausts zemē, kādu brīdi funkciju veic, bet tad mitrums un laika zobs to saēd. Koks turpretim aug, zaļo un nes augļus. Svarīgi būtu pavaicāt, kas mēs katrs esam Latvijai – koks vai stabs. Kāds ir mūsu pienesums – vai esam izauklējuši kuplu ģimeni, aprūpē paņēmuši kādu bārabērnu; varbūt kopjam tautiskās tradīcijas – dejojam, dziedam; piedalāmies zemessardzē? Ceru, ka šai zālē šodien ir gandarījums par to, ka Latvijai esam vairāk kā koki. Tas arī uzturēs mūsu valsti nākotnē pēc zīmīgās simtās jubilejas.
Juris Jātnieks savu mūžu velta dabas saglabāšanai, dara to profesionālā līmenī. Runātājs neslēpa, ka viņa iedvesma ir atgriešanās mājās: – Ikvienu loku metot pasaulē, vienmēr sirds ietrīcas, kad atgriežos mājās, savā dzimtajā pusē. Jau ieraugot gaismas pie Madonas loka, vienmēr jūtos aizkustināts. Runājot par Dievu, kas ir blakus un visu caurvij, ik solī esmu izjutis – ja doma ir gaiša un tīra, tā dzīvo, materializējas, to pārņem citi un nes tālāk. Milzu iedvesmu man devusi sākuma izjūta pēc piedošanas. Tad, kad spējam piedot pilnīgi visu un visiem, mēs atkal varam iet tālāk, sākt jebko un sākt brīnišķīgi.
Ingrīda Gailīte rosināja likt prātus kopā un darīt: – Mēs bieži šausmināmies, ka tiek likvidētas skolas un šur tur vēl kaut ko slēdz ciet, bet neviens neiebilst. Kādam taču ir jādara, kādam jābūt atbildīgam. Vajadzētu noorganizēties, nākt kopā un darīt kaut ko lietas labā, lai Madona un Latvija nepaliktu tukša.
Zigfrīds Gora: – Mūsu spēks ir ticībā Dievam, savai valstij un sev. Bieži šādas ticības pietrūkst, jo ticam „citiem dieviem" – mantai, slavai, godam. Vienotībai šķēršļus liek ļaunums, kas saistīts ar pašlabuma meklēšanu un naudu. Būtu laiks domāt par cilvēcību, sapratni, uzticību un perspektīvu nākotni.
Pēc savstarpējām sarunām, priekšnesumiem, kas bija pianista Raimonda Lapkaša, baptistu draudzes pārstāvju Sintijas un Dmitrija ziņā, varēja noskatīties dokumentālo filmu par Lidiju Lasmani-Doroņinu un baudīt rīta kafiju, ko sarūpēja Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Barkavas struktūrvienības jaunieši.
24.01.2018.