Līdz 17. janvārim Madonas muzeja izstāžu zālē būs skatāma cesvainietes Ērikas Aleksejevas-Miglones darbu izstāde. Ikdienā Ērika ir skolotāja, savukārt brīvo laiku viņa atvēl jaunradei – rokdarbiem un gleznām.
Viesojoties Ērikas mājvietā iepretim Cesvaines vidusskolai, vispirms mums saimniece izrāda kartītes – Ziemassvētku apsveikumus. Tos gads gadā autore darina vietējam tirgum, un kartītes cilvēki labprāt arī pērk. Apsveikumos dominē Cesvaines pils siluets, gaismeklīši, lukturīši un dažādi ziemas skati – savulaik līdzīgas kolāžas Ērika pārdeva Vācijas tirgū.
Gleznot dzīvoklī gan viņa nepraktizē – kaut šad tad tiek atvērta krāsu palete un papindzelēts, istabā ir maz gaismas, un tas darbam traucē.
– Gleznot sāku līdz ar plenēru „Laisma", – vaicāta par impulsu sevi izteikt mākslā, atzīst Ērika.
– Pirmajā gadā Vestienā nebiju, bet, sākot ar plenēra otro gadu, ik vasaru braucu uz „Laismu". No Cesvaines pieslēdzāmies trijatā: Sanita Ozola, Vita Krūmiņa un es.
Šogad biju kopā ar vienu no audzēknēm – Madaru Kļaviņu. Plenērā kopā gleznojām, un tā bija laba skola arī viņai. Sākumā gan bija bailīgi un grūti, tagad varu atzīt, ka izstādes darbi, ko var aplūkot Madonas muzejā, pamatā tapuši plenēros un laukos. Man patīk gleznot arī kopā ar kolēģēm: paņemu krāsu kasti, uzeju kalnā pie Vitas Krūmiņas un tur strādājam.
Ērikas darbos redzamas kompozīcijas ar klusās dabas motīviem, ainavām, ziediem. – Esmu mēģinājusi gleznot arī cilvēku figūras, bet sanāk nedaudz pēc karikatūras, – pasmaida Ērika, piekrītot, ka katrā savā bildē viņa cenšas ielikt kādu īpašu akcentu. „Man tā prasās, un tad arī ielieku: kādu gliemezi, kaķi zem galda vai tā neuzkrītoši vēl ko citu."
Ikdienā Ērika Aleksejeva-Miglone strādā Cesvaines vidusskolā, māca vizuālo mākslu skolēniem no 5. līdz 9. klasei un tehnisko grafiku jeb rasēšanu 12. klašu audzēkņiem. Pirmsākumos viņa strādāja arī Cesvaines mākslas skolā, bet tad mainījās situācija, un pirms trim gadiem no darba šajā skolā skolotāja atteicās. – Nebija viegli apvienot abus pienākumus, lai gan uz mākslas skolu gāju kā uz atpūtu, – komentē Ērika. – Strādāt ar audzēkņiem, kam māksla ir tuva un kas vēlas to iepazīt, bija brīnišķīgi.
Tomēr bez sasniegumiem vizuālajā novērtējumā skolotāja nepaliek arī vidusskolas audzēkņu paveiktajā.
– Pagājušajā gadā tikām ielūgti uz Luvru Francijā, jo starp 5 tūkstošiem darbu Vita Ozoliņa (šogad – 7. klases skolniece) bija ieguvusi 8. vietu, – ar prieku izstāsta vizuālās mākslas pedagoģe. – Bijām aicināti uz apbalvošanas ceremoniju Francijā, diemžēl finansiālu apstākļu dēļ neaizbraucām. Konkursa organizatori meitenei atsūtīja molbertu un eļļas krāsas, tā ka gandarījums bija milzīgs.
Par starptautisko konkursu skolotāja izlasīja internetā. Tēma – gaisma un ēna – likās saistoša, tāpēc konkursā viņa uzaicināja piedalīties savus audzēkņus. Starp 5000 dalībniekiem pieci bijuši no Cesvaines. Pārskatot paveikto, jāsaka, ka sekmīgi Ērikas Aleksejevas-Miglones audzēkņi ik gadu piedalās arī novada vizuālās mākslas olimpiādēs.
Kad prasu, kā Ērika komentē to, ka šobrīd vērojams radošs uzplaukums gan Madonas mākslinieku, gan Cesvaines radošo ļaužu vidū, viņa bez ilgas domāšanas atbild: – Cilvēkiem šajos laikos iet grūti, tāpēc katrs meklē, kā izdzīvot gan materiālā, gan psiholoģiskā ziņā. Ar mākslu nevar nopelnīt pat lielie mākslinieki, bet svarīgi, ka gleznojot cilvēks izsaka sevi un piesien sirdi. Tiem, kas palikuši bez darba, ir divas iespējas: sēdēt mājās un jukt prātā vai tomēr darīt. Un, ja Dievs talantu ir devis, kāpēc to neizmantot?
Ērika savulaik beigusi Rēzeknes lietišķās mākslas koledžu, pēc tam absolvējusi Daugavpils universitāti. Ar prieku viņa rāda diplomdarba uzmetumus par tēmu – „Cesvaines pils grafikā". – Dažādās grafikas tehnikās uz A4 formāta papīra atveidoju pili, – viņa atceras. – Lūk, izpildījums vaska tehnikā, te izmantota marles faktūra un pils štrikota virs tās, te atkal linogriezums. Tolaik, kad darbs tapa, Cesvaines pils bija visā krāšņumā, nebija degusi. Taisīju skices, ņēmu fotogrāfijas un mēģināju no visa uztaisīt ko mākslinieciski savu.
Uz jautājumu, kādus autorus lielajos mākslas albumos un izstādēs patīk paskatīties pašai, Ērika atzīst: – Mani fascinē viss, kas saistās ar impresionismu. Krāsu spēle, gaiss, skaistums, kas ietverts impresionistu darbos, mani uzrunā un aizrauj. Bez tam reizēm paskatos latviešu vecmeistarus, jo viņiem pamatā ir liela skola. Patīk arī mākslinieki, kas strādā lielos laukumos. Nesen ar skolēniem darbojāmies ap Jāņa Anmaņa veidoto kalendāru, patika viņa izmantotās faktūras un piegājiens darbam.
Taujāta, vai audzēkņi kā nākotnes profesiju varētu izvēlēties ko saistībā ar mākslu, Ērika apmulst:
– Nezinu gan, ko viņi izvēlēsies. Man audzināšanā ir 12. klase, to, ka augstākā izglītība būtu šobrīd jāiegūst par katru cenu, es nevaru rosināt arī pati. Jauniešiem interesē, ko viņi darīs pēc mācībām, vai būs darbs un atalgojums. Mans dēls mācās 11. klasē, arī viņš saka – mamma, es nezinu, vai studēšu šeit, Latvijā. Iespējams, dēls brauks uz ārzemēm pie brāļa, mēģinās pastrādāt un iepazīsies ar turienes studiju iespējām. Nevaru iebilst, jo labi apzinos, ko ģimenei finansiāli nozīmē bērnu aizlaist studēt augstskolā.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto