Silta un saulaina laika lutināti, aizvadītajā sestdienā Ērgļos uz nūjošanas pārgājienu pulcējās daudzi aktīvās atpūtas entuziasti. Lielai daļai no viņiem viesnīcas „Ērgļi" rīkotais pārgājiens bija pirmā reize, kad rokās nācās turēt nūjošanas nūjas.
Pārgājiena organizatori bija izveidojuši interesantu maršrutu, nūjotājiem piedāvājot arī papildu nodarbi – ainavas terapiju. Mērojot aptuveni 6 kilometrus garo maršrutu (vienā virzienā), viņiem bija jāpievērš uzmanība apkārtnei un pārgājiena beigās jādokumentē savi vērojumi, atbildot uz dažādiem jautājumiem. Piemēram, cik salu ir Pulgosnī; kas rotā māju zīmi „Ezermaļi"; kurā pusē ceļam atrodas Ērgļu pilsdrupas u. c. jautājumi. Maršruts, ko veica ap 50 cilvēku, veda gan pa Ērgļu centru, gan parku, gan gar Pulgosni un noslēdzās brāļu Jurjānu muzejā „Meņģeļi", kur organizatori bija sarūpējuši iespēju ieturēties, cepot ugunskurā desiņas, ietītas rauga mīklā, klāt piekožot ķimeņu sieru. Tie, kurus garais pārgājiens nebija nokausējis (teju vai visi nūjotāji), arī atpakaļceļā devās pašu spēkiem, tādējādi veicot diezgan iespaidīgu kopējo distanci. Jāatzīmē, ka jaunākajam nūjotājam bija vien 4 gadi un viņš pievārēja visus aptuveni 12 km.
Viena no pārgājiena dalībniecēm – madoniete Solvita Aleksandrova – uz Ērgļiem devusies tādēļ, ka bijusi interese izmēģināt nūjošanu. Pēdējā mēneša laikā viņa bija aktīvi staigājusi bez nūjām, taču, nonūjojot pirmos 6 km, atzinusi, ka nemaz tik viegli neesot bijis.
– Mēnesi nogāju tāpat – bez nūjām, līdz izdomāju, ka vajag tās paņemt klāt, lai slodze būtu lielāka. Kopumā esmu diezgan aktīva. Eju uz masāžu, vingrošanu, ziemā arī slēpoju. Šobrīd vēlos izmēģināt nūjošanu, iespējams, ka esmu pat nedaudz nogulējusi. Uzskatu, ka cīnīties ar veselības problēmām, lietojot tikai medikamentus, ir vieglākais ceļš – kaut kas sāp, iedzeršu ibumetīnu. Manuprāt, jāsāk ir ar fiziskām aktivitātēm, un nūjošana tam ir ļoti piemērota. Nūjot es varu sev piemērotā tempā un ritmā, taču, piemēram, vingrot viena pati nevaru saņemties, – savu pieredzi atklāja Solvita Aleksandrova.
Marita Lukša un Ilze Stikāne, kas abas strādā Kalsnavas pamatskolā, ar šo pārgājienu atklāja savu pavasara nūjošanas sezonu. Viņas ar nūjošanu „aplipināja" pērn rudenī arī Ērgļos rīkotais nūjošanas pārgājiens „Pie Blaumaņa".
– Atbraucām ar skepsi un domu, ka varēsim apsmaidīt tos, kas nūjo. Taču nav pat gads pagājis, kad jau pašām ir nūjas un esam atkal Ērgļos, lai nūjotu. Kalsnavā kopā ar kaimiņieni nūjojam pa tīrītiem lauku ceļiem un mežu. Ja es nebūtu pērn uz nūjošanas pasākumu aizbraukusi, iespējams, vēl šodien būtu starp tiem, kas, Madonā braucot pa apvedceļu, smīkņā par nūjotājiem, taču, kad pats esi tajā visā iekšā, arī attieksme ir pavisam cita, – pastāstīja Ilze Stikāne.
Marita Lukša, kas dzīvo Aiviekstē, nūjo kopā ar savu draudzeni, taču visbiežāk tomēr vienatnē.
– Aktīvi nūjojām visu ziemu, pat mīnus 20 grādu salā. Secināju, ka man ziemā pat labāk patīk nūjot. Bija laba motivācija to darīt, tādēļ nūjošanu neesmu atmetusi, –
piebilda Marita Lukša.
Viņas abas neslēpj, ka klišejisko vaicājumu „Kur slēpes pazaudējāt?" nācies dzirdēt vairākkārt, uz ko pretī sekojusi jau sagatavota atbilde „Ejam tās meklēt", taču arī to nākas dzirdēt aizvien retāk. Arī Kalsnavas optimistu klubiņa pensionāri ir sarosījušies un cītīgi nūjo, dažs ar birstes kātu, cits ar lazdas nūjām.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 11.05.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AUTORA foto