Februārī laikrakstā publicētā vēstule no „līvāniešiem" Jāņukalnā izraisīja lielu sašutumu Strautu ielas iedzīvotājos, kuri it kā skaitās šo vēstuli „parakstījuši". Vairākas iedzīvotājas publiski vēlējās apliecināt – viņām nav nekādu pretenziju pret Anitas Mednes mazo sunīti, kā tas nepamatoti apgalvots vēstulē.
Suņa saimniece nenoliedza, ka sunim reizēm uznāk untumi un viņš ir kādu sabaidījis, taču velns nav tik melns, kā to mālē.
– Nenoliedzu, viņš ir diezgan dusmīgs un ir kādam ieķēris, bet situācija ir pārspīlēta līdz maksimumam. Suns tiek turēts pie ķēdes un palaists vaļā pašā vakarā apskriet kādu loku ap māju. Tajā laikā neviens apkārt vairs nestaigā. Interesanti arī, ka vēstulē pieminēti velosipēdisti, jo, cik nav braukuši ciemiņi ar riteņiem, ne pret vienu suns nav izrādījis agresiju. Turklāt, ja minēts, ka ir pretenzijas pret trim suņiem, tad visu triju suņu saimnieku uzvārdus rakstītājs varēja minēt. Ne pret vienu no kaimiņiem sunītis nav agresīvs, visus jau pazīst, bet, kā ierauga vienu kaimiņieni, uzreiz rāda zobus. Kā nu ne, ja vēl kā kucēnam, kad suns vispār nekur apkārt nestaigāja un dzīvojās tikai mājas pagalmā, viņam tika mests ar akmeņiem, ziemā – ar sniega pikām. Suns tādas lietas atceras un cilvēku naidīgumu arī jūt, – Anita Medne pastāstīja.
Visvairāk kaimiņienes bija pārsteigtas par veidu, kādā sūdzība uzrakstīta – gluži kā aiz muguras aprunājot. Anita Medne un Kristīne Mažajeva, kam abām ir pa maza auguma sunītim, norādīja: – Mums abām ir mazi sunīši – brāļi, kurus palaižam vaļā paspēlēties. Viņi abi ir draudzīgi, un nevienam pret to nav pretenziju, ka paspēlējas, paskraida. Cik neesam jautājušas pēc vēstules publicēšanas, izrādās, ka neviens no mūsu ielas sūdzību nav rakstījis. Taču no malas cilvēks tas nevarētu būt, jo nepārzinātu situāciju, turklāt viņam nebūtu iemesla rakstīt. Vislielākais sašutums ir par to, ka vēstule parakstīta tā, it kā visa iela būtu šo suņu iebiedēta, taču, ar kaimiņiem aci pret aci runājot, pretenziju nav.
Anita Medne arī uzskata, ka vēstulē minētais teikums „Medņu ģimene ir audžuģimene, domājām, ka vajadzētu būt paraugģimenei, bet…" ir absurds: – Vai tad tāpēc, ka esam audžuģimene, mums nevarētu būt sunītis? To ņēmām tieši bērnu dēļ, kas mīl dzīvniekus.
Te nu, iespējams, arī slēpjas problēmas sakne, jo Strautu ielas iedzīvotājām Anitai Mednei, Lilitai Dūmai, Kristīnei Mažajevai un Inārai Lasmanei ir aizdomas, ka kāds no kaimiņiem varētu vienkārši neieredzēt dzīvniekus. Anita Medne skaidroja: – Mūsu kaķi iepriekš ir pārnākuši mājās ar lauztu kāju, visi vienās asinīs, un asiņu pēdas ved uz konkrētu māju. Diemžēl toreiz neiedomājāmies nobildēt, tā ka nekādu pierādījumu, kā vien stipru aizdomu, mums nav. Un izskatās arī, ka nevienam citam kaķu jautājums neliekas gana svarīgs, lai pētītu, kas pret dzīvniekiem izturas vardarbīgi.
Šādam viedoklim piekrīt arī Lilita Dūma, kam nesen, ziemas laikā, nācās apglabāt pavecu, bet pilnīgi veselu kaķi: – Man ir trīs kaķīši, un viens no viņiem pirms divām nedēļām pārnāca mājās tāds sašļucis, kaut pirms pastaigas vēl bija dzīvespriecīgs un sparīgs. Veterinārārsts pieļāva, ka, visticamāk, kaķis dabūjis stipru triecienu.
Protams, neesmu tik bagāta, lai veiktu ekspertīzi un savas aizdomas pierādītu, bet sirds sāp ļoti, ka cilvēks var izgāzt kādas savas nesaskaņas ar kaimiņiem uz nevainīgiem dzīvniekiem. Rakstīju iesniegumu Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD), viņi atbrauca un ieteica vien, lai savus kaķus sargājam. Gribētos gan zināt, pie kā vērsties, kas ir gatavs palīdzēt, ja pret dzīvnieku kāds izturas vardarbīgi. Visu dienu taču viņus nosargāt nevaram, laukos kaķi iet medīt peles, pastaigāties, pie pavadiņas taču nevedīsim kā sunīšus vai kā lielās pilsētās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 16.03.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto