Nu ik pa laikam piesaucam kādu Latvijai nozīmīgu simtpiecdesmitgadnieku. Rūdolfs Blaumanis, Jāzeps Vītols, Rainis un Aspazija, Janis Rozentāls – tie visi tā vai citādi skolā pieminēti. Mārtiņu Bucleru (12.12.1866 Sauka-1944) zina mazāk.
Viesītes Kultūras pilī 10. decembrī kārtējos ikgadējos Buclera lasījumos tika runāts par novadnieku, vērtēts viņa veikums latviešu fotogrāfijas un fotogrāfiskās izglītības jomā. Šim arodam viņš pievērsās neilgi pirms savas trīsdesmitgades, fotodarbnīcu ierīkoja Siguldā pie Gaujas pārceltuves. Pirms tam strādāts tēva saimniecībā, Saukas pusē pierakstītas tautas dziesmas un arī to melodijas. It skaniskā veidā to pasākumā atgādināja Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa „Saucējas". Būtiskākais ir vairāku fotogrāfijas mācības grāmatu sagatavošana, attiecīgas terminoloģijas ieviešana. Buclera ierosmē izdots žurnāls „Stari", kurā arī liela vieta atvēlēta fotogrāfijai. Divdesmitā gadsimta sākums bija laiks, kad fotoaparātus sāka izmantot ne tikai tie, kas ar fotografēšanu pelnīja iztiku, bet arī citi interesenti. Parasti šo darbu mācījās pie cita, jau praktizējoša meistara (M. Buclers – pie Roberta Borharda), tāpēc Siguldas pusē strādājošā vīra rakstītais palīdzēja daudziem. 1906. gada sākumā pēc viņa iniciatīvas nodibināta Latviešu fotografiskā biedrība. Pirmo izstāžu organizēšana un vērtēšana, sarunas par fotogrāfiju (arī ar žurnāla starpniecību) – tas lielā mērā Buclera nopelns. 1914. gadā mākslas amatniecības skolu kopā ar Ernestu Veilandu izveidoja krauklēnietis Augusts Nore (1883-1959), tajā bija paredzēts arī trīsgadīgs fotografēšanas meistarības kurss, taču pasaules karš ieceres pārtrauca. Divdesmitajos gados līdzīgā skolā strādājis Mārtiņš Buclers. Viņa darbnīcā gatavotas stikla plates negatīviem tolaik izmantoja daudzi, arī lubānietis Alfreds Grāvers (1877-1954).
Pāris runātājas pieminēšu. Par Jāņa Jaunsudrabiņa un Mārtiņa Buclera dzīves ceļu krustošanos stāstīja Lūcija Ķuzāne, kas pati deviņdesmitajā mūža gadā iegājusi. Jaunākais cilvēks, kas uzstājās, bija Jēkabpils ģimnāzijas skolniece Gita Pērkone. Viņa vākusi ziņas par savas puses fotogrāfiem, kuri 20. gadsimta pirmajā pusē strādājuši.
Pēc Pētera Korsaka ierosinājuma mani īpaši ieinteresēja 1925. gadā žurnālā „Latvijas Saule" iespiestais Buclera raksts „Foto-etnografija". Tajā ir arī vārdi „… Ne tikai tas, kas jau sen pagājis, ko jau sagrauzis laika zobs un ko jau apklāj laikmetu putekļi, ir etnogrāfiskais, bet arī visai tagadējai dzīvei ir etnogrāfiska vērtība, kura tagad dokumentējama un uzglabājama tautas dzīves attēlu krātuvēs." Fotogrāfs ir tas, kas palīdz saglabāt vizuālos tēlus. Ernests Ansulis Liepājas pusē divdesmito gadu otrā pusē sāka fotografēt savas intereses un gan jau arī apkārtējo kaimiņu prieka dēļ, viņš ar to iztiku nepelnīja. Saglabājušies attēli, gana sīki aprakstīti. Ojārs Spārītis tos parādīja uz ekrāna un komentēja saistībā ar notikumiem Latvijā.
Viesītē laikam gandrīz vai katrs trešais no pāri pussimtam dalībnieku bija ar fotoaparātu kaklā – viņu interese par runāto saprotama. Žanis Bezmers mums dod iespēju noklausīties, noskatīties runāto (https://www.youtube.com/user/zanis5491/videos?view=0&shelf_id=4&sort=dd). Viesītes novada pašvaldības sarūpēto garšīgo pusdienu zupu gan klātnebijušie neizbaudīja. Pateicoties vietējo vīru Gunāra Spīdaiņa un Daiņa Ormaņa darbam, Kultūras pils vienā telpā ierīkota Bucleram veltīta izstāde. Apzināto Meistara uzņēmumu nav pārāk daudz, taču izrādās, ka arī pavisam nesen atrasti daži jauni negatīvi.
Paldies visiem, kas notikumu sarūpēja, – Viesītes ļaudīm, Pēterim Korsakam, Arno Marnicam un citiem.
23.12.2016.