Kā krīzes apstākļos var mest ārā ēdamu maizi? – ar šādu jautājumu redakcijā vērsās Madonas iedzīvotāja Agnese. Pie viņas reizi nedēļā kāda neliela veikala
darbinieks mēdzot atvest bulciņas, kuru derīguma termiņš beidzies, tomēr kundze uzskata, ka maizītes vēl ir labas, turklāt par lētu naudu.
– Mēs šobrīd neesam tik bagāti, lai ar vieglu roku visu mestu ārā. It sevišķi maizi, kas ir ēdama arī pēc noteiktā termiņa beigšanās. Agrāk taču katrā mājā nedaudz nostāvējušos maizi vai bulciņu apzieda ar pienu vai ūdeni, krāsnī uzsildīja un garšoja, kā tikko ceptas. Bet tagad – visu ved uz izgāztuvēm, kur bezpajumtnieki šos produktus tāpat atrod un apēd. Vai tad nebūtu prātīgāk tādus produktus kā maizi kaut vai zupas virtuvēm noziedot? No nedaudz sakaltušas maizes varētu ražot grauzdiņus, gatavot maizes zupu vai ko citu. Man ir vestas arī desas; mājinieki visi sveiki un veseli, nekādas vainas šiem produktiem nav, – Agnese izteica savu viedokli.
Patiesi, šobrīd ir ļoti aktuāli pirkt produktus, kuru cena ir zemāka to pēdējā realizācijas termiņa dienā. Tāpat ir dzirdēts par gadījumiem, kad Rīgas centrāltirgū pārdodot produktus, kam realizācijas termiņš jau beidzies, par krietni zemāku cenu, tiesa, uz pašu pircēju atbildību.
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Austrumvidzemes pārvaldes vadītāja Dzidra Gala komentēja Agneses viedokli: – Jāatzīst, ka šis jautājums šobrīd jau ir valsts līmenī. Problēma tāda, ka lielveikalos ir noteikta sistēma, kādā veidā produktus ar beigušos realizācijas termiņu iznīcināt. Mēs šajā jautājumā neiesaistāmies. Kur produkti tiek likti tālāk – tas ir veikalu kompetencē. Vai ziedot, vai mest ārā – tas ir viņu pārziņā. Precei, kam beidzies realizācijas termiņš, ražotājs vairs nevar dot garantu, ka tā ir lietojama uzturā. To var noteikt tikai speciālā laboratorijas analīzē. Oficiāli šādus produktus tālāk realizēt nevar, taču, protams, ir cilvēki, kas uzņemas risku uz savas ādas un tos lieto pārtikā. Taču mēs nevaram zināt, kas šādu produktu sastāvā tālāk var veidoties. Esmu dzirdējusi par tādu praksi, ka ražotājs produktu paņem no izplatītāja atpakaļ un tad kaut kur realizē, taču precīzi neko vairāk pateikt nevaru.
Kas notiek pēc termiņa beigām?
Ar 15. jūliju spēkā stājās Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti saskaņā ar Pārtikas aprites uzraudzības likuma 15. panta 1. daļu un paredz, ka izplatīšanai nederīgo pārtiku uzņēmumam ir pienākums izņemt no apgrozības un nepieļaut tās izplatīšanu lietošanai cilvēka uzturā. Tiesa gan, augu izcelsmes un jauktos pārtikas produktus (sastāv no augu un dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām) ir iespējams izmantot par dzīvnieku barības sastāvdaļu, ja tie nav bijuši saskarē ar termiski neapstrādātiem dzīvnieku izcelsmes produktiem un atbilst normatīvajos aktos noteiktajām dzīvnieku barības nekaitīguma prasībām.
Madonā esošā lielveikala „Maxima XX" direktore Marina Daņilova pastāstīja, ka šajā veikalā esot ierasts pievērst pircēju uzmanību tiem produktiem, kam drīzumā beigsies derīguma termiņš, tos nocenojot: – Cilvēki izmanto iespēju nopirkt par lētāku cenu produktus, un mums tie nav jāmet laukā, jo tos parasti izpērk, pirms vēl ir beidzies termiņš. No cilvēcīgā viedokļa es piekrītu, ka maizi nevajadzētu mest ārā, taču, ja tā paliek pāri un termiņš ir beidzies – neko darīt. Šobrīd arī vairs nav tās sistēmas, kad maizi varēja atdot atpakaļ ražotājam, kas to tālāk pārstrādātu. Taču, tā kā mēs produktus laicīgi nocenojam, tad mums izķer gan maizi, gan pārējo pārtiku; pasūtām no ražotājiem tā, lai nebūtu jāmet ārā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 21.07.2009.
Autors: LAURA VOITIŅA
Foto no „Maxima Latvija" arhīva