Gatavojot izstādi par meža lietām, skatīju arī arhīva dokumentus. Interesanta man likās Lubānas virsmežziņa Jūlija Bērziņa 1937. gada 27. aprīļa vēstule Mežu departamenta administratīvās daļas vadītājam, ko citēšu pilnībā.
"Sakarā ar telefonisku paziņojumu, ka uz Lubānas virsmežniecību braukšot kā praktikants poļu students – lietas labā atļaušos paskaidrot sekojošo.
1. Virsmežniecības telpas pagaidām uz ārzemniekiem neatstās reprezentējošu iespaidu, jo pagājušo vasaru tika izvesti podnieku un pārmūrēšanas darbi un šovasar paredzēts veikt krāsošanu.
2. Tāpat saimniecības ēkas un pagalms nolaistā stāvoklī, ko arī šovasar savedīšu kārtībā.
3. Stājos sakarā ar LU un šovasar 2 studenti brauks pētīt Lubānas klānus un ozolu kultivēšanas iespējas – tā kā personīgi esmu iepazinies ar šiem jautājumiem, apsolīju savu palīdzību studentiem.
4. Dažādi mežsaimniecības pasākumi tikai ievadīti un šovasar tiks papildināti. Ja jau sūta kādu ārzemnieku, tad, pēc manām domām, arī virsmežzinim jāziedo visa uzmanība tam, lai arī tas praktikants ko iegūtu – to darītu ar lielāko prieku, un domāju, arī sekmes neizpaliktu. Bet ja nu ņem vērā minētos apstākļus, tad to realizēšanai es būšu 100% aizņemts.
5. Vēl viens apstāklis, kas kristu svarā – pagaidām esmu puiša cilvēks, un, ja nu ārzemnieks pie manis dzīvo, tad uzņemšanas ziņā arī var rasties nepatikšanas.
6. Ņemot visu vērā, laipni lūdzu šovasar nenozīmēt ārzemju praktikantu, bet gan uz nākošo gadu."
Noprotams, ka poļu studentus izvietoja Cīravas un Vecmuižas virsmežniecībā. Nav ziņu, ka nākamajā gadā Lubānas virsmežniecībai piedāvātu ārzemju praktikantu, taču agrākās vidusskolas telpās rudenī sāka darbu Lubānas divgadīgā mežsaimniecības skola, virsmežzinis kļuva par tās priekšnieku. Jūlijs Bērziņš (1894-1984) dzimis Viesienā, 1927. gadā beidza Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes mežsaimniecības nodaļu un strādāja mežierīcībā.
1935. gadā viņš stājās Lubānas virsmežziņa Augusta Celmiņa vietā. Virsmežniecība tolaik atradās Morozā, ko 1939. gada pavasarī vietvārdu latviskošanas gaitā pārdēvēja par "Ozolājiem". Kara laikā Bērziņu pārcēla uz Mālpili, viņa vietā palika Pauls Maike. 1945.-1956. gadā Bērziņš bija Raiskuma mežsaimniecības skolas direktors.
Kad 1960. gadu pirmajā pusē Latvijā notika starprepublikāniskas mežsaimnieku konferences, iepazīties ar paveikto mežu meliorācijā viesus pāris reižu veda uz Lubānas apkārtni. Savi nopelni šai jomā varētu būt jau minētajam P. Maikem, kas tolaik Meliorācijas institūtā bija meža meliorācijas daļas galvenais speciālists.
Savukārt trīsdesmit gadu vēlāk lubānieši bijuši pirmie mežu resorā, kas kokmateriālu pārstrādē veidoja kopuzņēmumu ar ārzemniekiem.
Autors: INDULIS ZVIRGZDIŅŠ