Latvijas Republikā agrārreformas rezultātā valsts īpašumā nonāca agrāko muižu meža platības. To pārraudzībai un apsaimniekošanai Zemkopības ministrijā izveidoja Meža departamentu, mežu teritoriju sadalīja starp vairāk nekā 70 virsmežniecībām.
1925. gada 13.-14. jūnijā Rīgā uz pirmo delegātu sapulci sanāca Latvijas Meža darbinieku biedrība. Dienesta zemāko darbinieku – mežsargu un virsmežsargu – skaits valstī tolaik nedaudz pārsniedza 3 tūkstošus, bet vēl bija dažādu pakāpju mežziņi un kancelejas ierēdņi, arī ministrijas Meža departamentā strādājošie.
Tā nebija pirmā organizācija ar meža vārdu nosaukumā. Četrus gadus iepriekš izveidotā Latvijas mežkopju savienība pamatā apvienoja mežziņa līmeņa un izglītības cilvēkus, tās biedru skaits nesasniedza pustūkstoti. Meža darbinieku biedrība apvienoja lielāko daļu nozarē strādājošo, savā ziņā tai bija arodnieciskas organizācijas ievirze – rūpes par visu meža darbinieku stāvokļa aizstāvēšanu un uzlabošanu. Mežkopju savienība reizi gadā izdeva „Mežsaimniecības rakstu krājumu". No 17 burtnīcām Madonas muzejā nonākušas 4. Diemžēl nav mums neviena Meža darbinieku biedrības mēnešraksta „Meža Dzīve", kas iznāca 1925.-1940. gadā. Šis žurnāls kopš 1936. gada aprīļa reizē darbojās arī kā Meža departamenta oficiālais orgāns, kas publicēja dažādus lēmumus, apkārtrakstus un rīkojumus. Tajā var atrast ziņas par dienestā esošo darbavietu maiņu, par jaunpieņemtajiem un pensijā aizgājušajiem. Ik mēnesi ir informācija par biedrības nodaļu darbu, sanāksmēm, sarīkojumiem, piedalīšanos Meža dienu organizēšanā, darbinieku godināšanu u. c. Katrā virsmežniecībā darbojās sava nodaļa, kuras darbā iekļāvās vairums strādājošo. Biedrības nodaļu parasti vadīja virsmežzinis, centrālās valdes priekšgalā Rīgā ilgāku laiku atradās Liezērē dzimušais Kārlis Birnbaums (1895-1963). Madonas apkārtnes mežos strādāja Madonas, Cesvaines, Kalsnavas, Lubānas un Viļānu virsmežniecību darbinieki.
Nesen ieguvām fotogrāfiju – mašīnas kravas kastē sēdoši cilvēki, no tiem lielākā daļa ar mežsarga cepuri galvā. Atpazinu arī Madonas un Lubānas virsmežziņus Pēteri Kalniņu un Jūliju Bērziņu. „Meža Dzīvē" izlasīju, ka Meža darbinieku biedrības abas šīs nodaļas 1937. gada 19.-22. augustā rīkoja ekskursiju pa maršrutu Madona-Piebalga-Sigulda-Inčukalns-Rīga- Jūrmala-Ķemeri-Smārde-Jelgava-Ķegums-Koknese-Pļaviņas- Kalsnava. Skaidrs, ka attēls ir no tās reizes. Latvijas apceļošana, izmantojot vietējo kolēģu palīdzību apkārtnes iepazīšanā un naktsmāju sarūpēšanā, mežiniekiem tolaik bija ierasta. Arī Vidzemes pusē viesojušies citurienieši, tā vairākkārt ar lubāniešu starpniecību kuģots ar „Kultūrtehniķi" pa Aivieksti līdz Lubānam. Sava laika lielie upes regulēšanas darbi interesēja daudziem.
Viļānu nodaļas redzamākais veikums bija kapa pieminekļa uzstādīšana bijušajam darbabiedram Varakļānu mežsargam, arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Oto Bērziņam (1892-1927) Varakļānu luterāņu kapos 1939. gadā.
Interesanta man šķita informācija par biedrības Kalsnavas nodaļas sanāksmi 1937. gada 11. augustā. No esošajiem 23 biedriem piedalījušies 18, valdē atkārtoti ievēlēti G. Celmiņš, K. Muldiņš un P. Dreimanis. Seko teikums: „Nolēma sarīkot izrīkojumu un joprojām izveidot un iekārtot nodibināto muzeju." Ne iepriekš, ne pēc tam muzeja pieminēšanu saistībā ar kalsnaviešiem neatradu. Kalsnavas virsmežzinis Gustavs Celmiņš (1897-1977) gan pieminams saistībā ar vēl vienu organizāciju. Mācoties LU Lauksaimniecības fakultātes mežsaimniecības nodaļā, viņš 1923. gadā piedalījās studējošo mežkopju biedrības „Šalkone" dibināšanā.
Autors: INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
K. RAKES foto