– Jums šķiet, ka Eiropa brūk kopā? Īsā atbilde ir – nebrūk! – tā pagājušajā piektdienā, tiekoties ar konkursa „Eiropas eksperts" dalībniekiem, jautāja un pats arī ieskicēja situāciju EP deputāts Krišjānis Kariņš.
– Protams, izaicinājumi un grūtības ir vienmēr. Vācijā ir uzvarējusi Merkele un centristi, un to, kuri grib palikt Eiropas Savienībā, ir vairāk. Tikai viņi ir dažādās partijās, paies laiciņš, kamēr vienosies, kurš kuru posteni ieņems. Arī Francijā situācija ir diezgan stabila. Lielbritānija, izskatās, izstāsies, lai gan tur ir daudz pretrunu. Tas, protams, tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri tur strādā, nav labi, taču paši briti jau ir ieinteresēti piesaistīt darbaspēku no citām valstīm, jo kas tad tur strādās.
Situācija Katalonijā? Daļai latviešu, iespējams, nāk prātā salīdzinājums: Latvija un Krievija, bet, ja paskatās uz to no cita skatpunkta – teiksim, Latvija un Latgale, tad tas izskatās citādāk. Manuprāt, tā ir spāņu iekšējā lieta. Kāpēc katalāņi grib atdalīties? Jo, viņuprāt, viņi par daudz maksā kopīgajā katlā. Līdzekļi aiziet pa visu lielo Spāniju, un tikai maza daļa līdzekļu atnāk atpakaļ. Viņi nav apspiesti, viņi ir pārliecināti, ka no viņu makiem ņem par daudz. Drīz tur būs vēlēšanas, un tad jau redzēs, kā viss veidosies, bet katrā ziņā tas Eiropu neietekmēs.
Arī no drošības viedokļa es uzdrošinos teikt, ka mēs šodien faktiski esam lielākā drošībā nekā pirms 10 gadiem. Jo ASV un pārējās NATO valstis ir sapratušas, ka Baltijas valstis ir jāaizstāv ne tikai tādēļ, ka mēs esam demokrātiska un miermīlīga tauta, bet arī tāpēc, ka tas varētu būt apdraudējums NATO. Tāpēc arī pie mums ir šie NATO karavīri, – skaidroja deputāts, turpinājumā vēršot uzmanību tam, kas notiek pašu valstī.
– Ir ļoti svarīgi, kā mēs izmantojam tās iespējas, ko paver Eiropas nauda,- uzsvēra Krišjānis Kariņš. – Vai vienkārši skurstenī izkūpinām vai uzbūvējam kaut ko paliekošu. Polijā, piemēram, pirms 10 gadiem tādu fantastisku automaģistrāļu, tā saukto autobāņu, kā ir šobrīd – divas joslas, 130 km/h, labi izgaismotas -, nebija. Savukārt tagad viņi par Eiropas naudu ķērušies klāt dzelzceļu tīkla pārbūvei. Bet kā ir pie mums? Paši zinām, kāda ir mūsu infrastruktūra. Un doma, ka mēs attīstīsim savu ekonomiku, ja infrastruktūra nav kārtībā, ir galīgi aplama. Par to ir jāuztraucas, un tas ir mūsu rokās. Un nekāda ES tur neiejaucas. Paši izdomājāt, kā izmantot naudu, paši atbildiet par to. No Eiropas puses tikai raugās, vai ievērojam nosacījumus to izlietojumā. ES Latvijai dod apmēram miljardu gadā, un vai mēs šo naudu labi izmantojam? Es uzdrošinos sacīt – ne pilnībā. Mēs palaižam garām milzu iespējas. Visas programmas šeit pat, Latvijā, tiek izstrādātas. Tās nav no Briseles diktētas. Mēs izstrādājam mūsu programmu, viņi tikai skatās, vai precīzi sekojam paši savai programmai. Kur un kā to izmantot, tās ir mūsu suverēnās tiesības. Ja grib kādu vainot līdzekļu nelietderīgā izmantošanā, tad nav tālāk par mūsu pašu degungalu jāskatās. Tā ir mūsu valdība, ko paši esam ievēlējuši, un viņi pieņem tik gudrus vai negudrus lēmumus, cik mēs pieļaujam.
Arī atbild uz jautājumiem
Pēc šī Krišjāņa Kariņa ievada deputātam izvērsās visai karsta diskusija ar kādu pasākuma dalībnieci. Viņa vēlējās zināt, kāpēc, viņasprāt, Latvija Briselei ir tukša vieta – līdz 2010. gada janvārim viņa ir saņēmusi arodslimības pabalstu, un šis statuss viņai bija piešķirts uz mūžu. „2015. gadā paziņoja, ka pabalstu un pensiju saņemt nevar. Es nebiju vienīgā, tādu bija tūkstošiem. Savācām parakstus, nosūtījām uz Briseli. Atnāca atbilde, ka jātiek pašiem šeit, Latvijā, galā, tā ir jūsu problēma. Tad jau sanāk, ka mēs tiešām Briselei neko nenozīmējam." Uz to EP deputāts atbildēja, ka katra valsts pati izveido savu nodokļu sistēmu: – Mums Latvijā nav neviena Eiropas nodokļa. Ar saviem nodokļiem mēs vai nu maksājam pabalstus, maksājam pensijas, maksājam mediķiem, skolotājiem, būvējam ceļus utt., vai arī no kaut kā atsakāmies. Tā ir valsts iekšējā lieta.
Kundze arī pauda sašutumu par mazajām pensijām, augstajām cenām, dārgajām zālēm (viņai, piemēram, ar vīru zālēm vien mēnesī vajadzīgi 200 eiro, par medicīniskajiem pakalpojumiem nemaz nerunājot, pie tam galvaspilsētā dakteri pat atklāti prasot, lai dod kukuli. „Krievu laikos tā nebija – gan medicīna, gan izglītība bija par velti."
– Te ir jāmēģina līdz galam saprast, ka ES nav valsts. Brisele nav Maskava. Mums no turienes nenāk pavēles, kas tiek izpildītas vietējā līmenī, – uzsvēra deputāts. – Tā ir brīvprātīga valstu apvienība, kuras budžets veidojas no iemaksām. Bet par pensijām jums ir taisnība. Taču, kā jau teicu, Latvijas valdība ir tā, kas atbild par to. Un vienīgā vieta, kur to netaisnību labot, ir Latvija, jo Brisele šādu jautājumu risināšanā ne Latvijā, ne Vācijā, ne Slovēnijā, ne kādā citā valstī neiesaistās. Tā ir katras valsts pašas darīšana. Tas ir jāprasa no mūsu politiķiem, Saeimas, no mūsu valdības šeit, Latvijā.
Pasākuma dalībnieki interesējās arī par ES finansējumu pēc 2020. gada.
– Tas ir lielais jautājums. Lielbritānija izstājas, līdz ar to piektā daļa no visām ES iemaksām pazūd. Ir trīs iespējas. Pirmā – budžets samazināsies par 20 procentiem. Otra iespēja – budžets samazināsies mazāk par 20, ja kaut cik maksājumus palielinās, teiksim, Vācija, Nīderlande, Zviedrija. Trešais, ja visas dalībvalstis iesprings – varbūt rezultāts būs tas pats, bet mūsdienu apstākļos domāt, ka Vācijas nodokļu maksātājs gribēs maksāt vairāk par mums Austrumos, ir gandrīz neiespējami. Tāpēc, visdrīzāk, budžets samazināsies. Tas nozīmē, ja Latvija šobrīd saņem miljardu gadā, tad pēc 2020. gada saņemsim daudz mazāk. Tāpēc mums jādomā, kā šos līdzekļus vairāk ieguldīt attīstībā, nevis vienkārši apgūt, kā tas ir ļoti daudzos gadījumos.
Principā tagad sākas pārrunas, ko darīt pēc 2020. gada. Bet skaidrs ir tas, ka Eiropai vēlme dot naudu infrastruktūrai pazūd. Tiek diskutēts, ka turpmāk finansējums vairāk tiks piešķirts uzņēmumiem, institūtiem, kuri spēj attīstīties. Interesanti, ka visa Austrumeiropa ir saņēmusi tikai 3 procentus zinātnes un attīstības investīcijām (Latvija – 0,03). 97 procenti aiziet attīstītiem institūtiem Vācijā, Francijā, Dānijā utt., kur strādā Latvijas, Lietuvas, Polijas zinātnieki. Mēs ar Eiropas naudas palīdzību esam siltinājuši tautas namus, skolas. Jā, tas viss ir nepieciešams. Bet kur paliek, piemēram, jau minētā ceļu tīkla sakārtošana? Tas nozīmē, ka uzņēmumi, kuri ir atkarīgi no ceļu infrastruktūras, šobrīd maksā nesamērīgi daudz remontos un bieži kļūst nekonkurētspējīgi.
Un vēl viena lieta, par kuru es gribu, lai jūs aizdomājaties, ir izglītības joma. Ja salīdzina ES, cik līdzekļu izdod par vidējo izglītību no IKP, Latvija ir pirmajā vietā. Mēs izdodam šim mērķim vairāk naudas nekā vācieši, zviedri, francūži utt., bet vai mums ir tāda atdeve kā viņiem? Un piedevām skolotāju algas mums ir pašas zemākās. Tas, ko mums nepatīk atzīt, ir tajā apstāklī, ka nauda pret skolēnu skaitu un valsts ģeogrāfiskajiem apstākļiem nav samērīga. Mums ir daudzas skolas ar ļoti mazu skolēnu skaitu. Bet līdzekļi jau iziet tāpat, vai tur mācās vairāk vai mazāk bērnu. Pat Rīgā ir uzbūvētas skolas, kuras domātas 1500 bērniem, bet šobrīd mācās tikai 500, bet, piemēram, izdevumi par apkuri ir tādi paši. Vienīgais risinājums ir apzināties situāciju, ka šādā veidā mēs braucam grāvī. Cik vidusskolēnu tagad sapņo kļūt par skolotājiem? Bet ja spējīgi jaunieši nevēlas mācīties par skolotājiem, kas tad nākotnē sagatavos mūsu bērnus? Kā mēs varam sagaidīt, ka nākotnē būs kas labs, ja paši neradām tam priekšnoteikumus. Un te varētu minēt vēl citus piemērus.
Ir tikai viena kaite – mums ir ne pārāk laba valsts pārvalde. Latvijā ir iestādes, kuras tikai to vien dara – meklē, kā sodīt. Vai, braucot pa Eiropu, jūs redzēsit kases aparātus tirgos, tāpat ka kāds ar plastmasas cimdiem tirgo sēnes, gaļu utt.? Tur neviens par to neuztraucas. Bet kurš mums to liek darīt? Ne jau ES. Mēs paši! Tāpēc mums ir jāprasa no tiem, kurus ievēlam: kas te notiek? Un ja mēs to kolektīvi prasīsim, esmu pārliecināts, ka to var izmainīt. Ir jābeidz domāt, ka kāds no malas mūs glābs, ka Brisele ieklausīsies un vedīs visus pie kārtības, – visai emocionāli nobeigumā atzina deputāts.
P. S. Ritvaru Mālkalnu un Ingu Stradiņu "Stara" redakcijā gaida balvas par piedalīšanos konkursā.
15.12.2017.