Šobrīd man ir iespēja ilgākā laika periodā iepazīt Nīderlandi, tās pilsētas un iedzīvotājus. Holandieši, latvieši, afrikāņi, poļi – tā ir tikai daļa tautību, kas dzīvo Nīderlandē. Katrai no tām ir savas tradīcijas, pasaules skatījums, kultūra.
Esmu satikusi ļoti interesantus cilvēkus. No katra ir kas gūts. Jau pirmajā reizē, kad viesojos Nīderlandē, iepazinos ar cilvēkiem no dažādām pasaules malām, bet šoreiz esmu daudz uzzinājusi par viņu valstīm un ceļu līdz Nīderlandei.
Izjūtot siltumu, kāds var būt tikai mājās
Pirmais cilvēks, ko Holandē satiku, bija Veronika no Francijas. Ar ģimeni uz Nīderlandi viņa pārcēlās pirms 25 gadiem. Jau tad viņa centās palīdzēt cilvēkiem, lai gan pašai nekā daudz nebija. Viņa dalījās savās zināšanās, laipnībā un sirds siltumā. Šobrīd viņa savās mājās izmitina un arī apmāca 15 dažāda vecuma bērnus, par kuriem vecāki nevar parūpēties. Tāpat viņa neatsaka cilvēkiem, kas atved savus mājdzīvniekus. Viņas mājā mitinās 50 kaķi, 20 zirgi, ir truši, pāvi un vistas. Kā viņa saka, bērniem šeit ir interesantāk dzīvot, jo ir dzīvnieki, par ko rūpēties. Saimniecības darbus viņa uztic arī latviešu puišiem. Kaspars, kas pie viņas ceļu atrada neparastā veidā, stāsta: – Man pazīstams holandietis bija nonācis konfliktā ar likumu, un viņam tika piespriests sabiedriskais darbs. Ar sodu viņam bija grūti samierināties, jo tad ciestu reputācija, tāpēc darbus viņa vietā piekritu veikt es. Ieguvu Veronikas uzticību, un jau vairākus gadus, tiklīdz nepieciešams veikt kādu darbu, kur vajadzīgs vīra spēks, viņa aicina mani. Zinu, ka pie viņas varu atgriezties jebkurā laikā.
Lai bērniem, kas dzīvo pie Veronikas, tiktu nodrošināts vislabākais, viņa uzņēmumiem, valsts iestādēm raksta vēstules ar lūgumu palīdzēt. Šī sieviete, kas savu dzīvi ir veltījusi bērniem, ir saņēmusi pat apbalvojumu no Nīderlandes princeses. Tomēr apbalvojums nestāv redzamā vietā: Veronika uzskata, ka īstā balva ir iespēja ar savām zināšanām, iniciatīvu un laba vēlējumiem palīdzēt kādam, kam tas ir nepieciešams.
Pie viņas var justies kā mājās. Jau atverot vārtus uz viņas pagalmu, var sajusties kā citā pasaulē, kur svešas negatīvās emocijas.
Uz raibā Marokas paklāja
Gribu pastāstīt par kādu pasākumu, kurā satikos ar interesantiem cilvēkiem. Tas bija veltīts Den Ouden Oirschot firmas dibinātājam. Tā ir firma, kas apkalpo vistu fermas un kurā strādā ap 100 dažādu tautību cilvēku. Bija interesanti vērot, kā uzvedas poļi, afrikāņi, marokāņi, turki, latvieši un arī paši holandieši. Poļu tautības puiši labprāt uzturējās kopā ar latviešiem, savukārt puiši no citām valstīm atpūtās savās kompānijas. Kāpēc tā? Pie konkrēta secinājuma gan es nenonācu.
Pasākumā iepazinos ar marokāni Omāru, kas pastāstīja par savu valsti. Pēc sarunām šķita, ka pati esmu bijusi Marokā. Pirms tam zināju tikai to, ka tā ir valsts Āfrikā un tur audzē apelsīnus. Omārs pastāstīja, ka tā ir ļoti draudzīga valsts, kas tūristus pārsteidz ar savu vēsturi, mākslu, tirgus laukumiem, pilniem ar paklājiem, rokdarbiem, juvelierizstrādājumiem. Tāpat interesanta ir tradicionālā virtuve. Marokas virtuvi ietekmē valdošā reliģija – islāms. Līdz ar to ēdienkartē neietilpst cūkgaļa un alkohols – tie ir aizliegti. Gaļu var ēst, ja tā iegūta no lopa, ko nokāvis musulmanis. Atļauts ēst kazas, aitas, kamieļa, bifeļa gaļu, putnus, zivis. No nacionālajiem ēdieniem jāmin Kebab Koutbane, kas tiek gatavots no liellopu gaļas, olīvām, sīpoliem, koriandra un citām garšvielām. Marakešas couscous – no mannas, lēcām, putna gaļas. Harira ir marokāņu nacionālā zupa. Batinjān Zalūd ir salāti, kas gatavoti no baklažāniem. Saldajā ēdienā marokāņi bauda kokosriekstu kūku viņu gaumē un citus saldumus – dažādus medus gardumus. Lielā cieņā ir augļu sulas, piparmētru tēja.
Tāpat Omārs savos stāstos iepazīstināja ar lielākajām pilsētām. Marakeša ir Marokas nozīmīgākais kultūras centrs. Bijusī galvaspilsēta ir slavena ar tirgus laukumiem un pasākumiem. Dažādi žonglieri, akrobāti, čūsku dīdītāji, burvju mākslinieki un citi savdabīgi dīkdieņi aizpilda laukumus. Vēl ievērības cienīgas ir pilsētas mošejas, savukārt pilsētas tirgi tiek uzskatīti par labākajiem Marokā. Savukārt Feza simboliski ir uzskatāma par Marokas sirdi. Ieliņu labirinti un majestātiskums padara pilsētu noslēpumainu. Vecpilsēta ir viena no lielākajām dzīvajām viduslaiku pilsētām pasaulē, ko vēl iespaidīgāku padara pilsētas mūri un vārti. Vecpilsētā ir apmēram 9400 ieliņu un aleju.
Pēc vairāku stundu sarunām pārņēma sajūta, ka pati uz raibā Marokas paklāja esmu izbraukājusi šo valsti un visu redzējusi savām acīm.
Omārs pastāstīja arī par savu reliģiju – islāmu. Šī reliģija radās 7. gadsimtā Arābijas pussalā un balstās uz pravieša Muhameda reliģisko mācību un Korāna svētajiem rakstiem. Arābu valodā vārds islām nozīmē pakļaušanos jeb atdošanos, apzīmējot ticības pamatvērtību – pilnīgu atdošanos Dievam, ko musulmaņi sauc par Allāhu. Islāms nav tikai reliģija, bet arī kultūra. Islāma kultūrā zinātnes un mākslas zelta laikmets bija no 8. līdz 13. gadsimtam. Islāma mācība ir apkopota Korānā, kas, starp citu, satur arī likumdošanas pamatprincipus, zinātnes un filozofijas atziņas, mitoloģiskus nostāstus un teiksmas, kā arī daudzas ētikas pamācības.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 10.07.2010.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
Foto no personiskā arhīva