Patvēruma meklētāju Abdulu Gudusu Jallovu no Gambijas Madonā satiekam kopā ar viņa audžumammu Dainu Ziļevu; šeit viņi ir ieradušies kārtot nepieciešamo dokumentāciju cīņā par alternatīvā vai bēgļa statusa un personas koda piešķiršanu Abdulam, kas martā atteikta.
Plašsaziņas līdzekļos jau vēstīts, ka Abduls Latvijā ieradās 2015. gada 3. oktobrī, futbola skolas „Metta" aicināts. Viņš caur internetu bija pārliecinājis, ka ir profesionālis, un Latvijas klubs nolēma dot viņam iespēju. Dokumenti un biļete caur Ēģipti gan bija jānokārto pašam. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) sniegtajām liecībām, pusaudža tēvs ir miris, bet māte jau pirms vairākiem gadiem aizbēgusi uz Itāliju. Abduls bijis atstāts patēva uzraudzībā, kurš zēnu pazemojis un sitis. – Dzīvoju ar patēvu, bet viņš pret mani neizturējās labi. Man bija daudz iespēju arī savā valstī, bet patēvs nebija atbalstošs. Bez ģimenes aiz muguras ir grūti ko sasniegt, visām šīm iespējām tika likti šķēršļi. Sapratu, ka nevaru visu dzīvi būt atkarīgs no citiem, jo ir jau jādzīvo sava dzīve, sevi jānodrošina, jādibina sava ģimene. Es vienkārši vēlos dzīvē kaut ko sasniegt, – atklāj Abduls Gudus Jallovs.
Lai varētu doties ceļā uz Latviju, no kurienes bija nācis uzaicinājums spēlēt futbola klubā, patēvam viņš nozadzis 150 000 dalasu (3500 eiro), ziņo plašsaziņas līdzekļi. No tiem 200 eiro samaksājis starpniekam, kas bija palīdzējis sazināties ar futbola skolu Latvijā, un nopirka biļeti vienā virzienā. Taču jau pēc dažiem treniņiem „Metta" afrikānim ieteica braukt mājās. Kad izrādījies, ka jaunieša futbola prasmes nav atbilstošas, puisis nonāca „Muceniekos", un vēlāk jau viņam tika meklēta ģimene, pie kuras viņu izmitināt. Aicinājumam atsaucās Ziļevu ģimene no Madonas novada Liezēres pagasta. Daina Ziļeva, jautāta, kā saņēmušies šādam drosmīgam lēmumam, atbild: – Man ir izaudzināti 5 pašas un 16 audžubērni, arī tagad kopā ar Abdulu mājās ir 6 audžubērni. Katram bērnam ir savas vajadzības, īpatnības. Par varoņdarbu to noteikti neuzskatu. Bez pamata zem kājām bērnam nav iespējas dzīvē tālāk tikt – ne šeit, ne tur. Tāpēc mēs piekritām uzņemt Abdulu audžuģimenē, lai viņam palīdzētu.
Abduls jau arī iekārtots Vecpiebalgas vidusskolā, kur tiek slavēta viņa uzņēmība un cītība. – Protams, neatbilstība starp programmām ir milzīga. Āfrika ir Āfrika. To bezmaksas izglītību, ko bija iespēja iegūt savā valstī, viņš ir apguvis, līdz 7. klasei. Tālāk ir maksas izglītība, bet viņam nav ne tēva, ne mātes. Tādi bija tie apstākļi, tāpēc arī puisis izlēma izrauties, iet uz pilnu banku, vienalga, kādā veidā. Ir jau cilvēki bez ambīcijām, kas visu mūžu noraud – kādi apstākļi trāpījušies, tādi ir. Abduls grib iegūt normālu izglītību un sevi realizēt. Prieks, ka Vecpiebalgas vidusskola ir ārkārtīgi toleranta, vienmēr vērsta uz jauno, uz atbalstīšanu, nevis "nē" teikšanu. Šī skola mums ir vistuvāk, tikai 7 kilometru attālumā. Arī pārējie mūsu ģimenes bērni ir gājuši šajā skolā, skolas vadība un skolotāji vienmēr ir bijuši saprotoši un pretimnākoši, tāpēc nebija divu domu, ka mācīsimies tur, – teic Daina Ziļeva.
Abduls skolā nomācījies vien divas nedēļas, diemžēl nu ir satraukums par viņa turpmāko nākotni. Martā saņemts PMLP atteikums piešķirt viņam bēgļa statusu. Taču audžumamma Daina šo lēmumu ir pārsūdzējusi tiesā, ir panākts arī, ka tiek piešķirta valsts apmaksāta jurista palīdzība. Atliek vien gaidīt uz 28. aprīli, kad notiks apelācijas izskatīšana. – Ja jau visā Latvijā un Eiropā būtu tāda vienota nostāja, ka tiek uzņemti bēgļi, kas tikai no kara bēg, tā būtu cita lieta. Bet šobrīd tā nav. No tiem miljoniem, kas ieplūst Vācijā, vismaz puse nebēg no kara, bet gan no totālas nabadzības. Tāpat pusmiljons Latvijas iedzīvotāju ir izceļojuši – vai viņi no kara bēg? Viņiem ne uz pusi nav gājis tik smagi, kā Abdulam.
Gambietis atzīst, ka, ierodoties šajā valstī, viss ir bijis jauns, nezināms. „Muceniekos" bijis grūti, bet tagad jau viņš jūtoties, kā būtu savā īstā ģimenē. Abduls secina: – Tas ļoti palīdz, viņi ir tik izpalīdzīgi, Daina man ir mammas vietā. Arī skolā visi ir atbalstoši.
Kā pastāsta audžumamma Daina, Abduls labprāt mācoties latviešu valodu, jau šobrīd viņi mājās varot sazināties latviski vienkāršākos jautājumos.
– Ikdienas dzīvē lielas atšķirības nemanu, protams, ir atsevišķas nianses. Viņam lielākā daļa produktu ir pilnīgi nezināmi, tas būtu līdzīgi kā mums Taizemē tarakānus ēst. Bet viņš cenšas un ir sācis iemēģināt arī mūsu produktus, vienīgi nelieto cūkgaļu. Nav problēmu to maltītē viņam nepasniegt, jo saprotam, ka katram ir sava dzīves pārliecība. Ja tā netraucē mums, kāpēc lai neļautu viņam to ievērot? Tajā pašā laikā Abduls ir atvērts mūsu tradīcijām un tam, kā dzīvo Latvijā. Arī Lieldienu svinēšanā viņš piedalīsies. Kā nekā pie viņiem Gambijā ir arī kristiešu dievnami, līdz ar to viņi ir redzējuši, kas tas ir, un normāli sadzīvo kopā šīs dažādās kultūras, reliģijas. Saprotams, ka par latvieti mums viņš nav jāpataisa, bet ir jāpieņem, kā mēs šeit dzīvojam, – par sadzīvi kopā ar cittautieti atklāj Daina Ziļeva. Pat pie ziemas Abduls jau esot pieradis, kaut aukstie laikapstākļi viņam ir pilnīgi sveši. Kopā ar audžuģimeni bijuši arī kalnā, tomēr pagaidām gambietis vēl nesadūšojies nobraukt ar slēpēm.
Trīs reizes nedēļā puisim notiek futbola treniņi Priekuļos, tā ka daudz laika tiekot pavadīts ceļā. Kas notiks tālāk ar jaunieša iespējamo karjeru futbolā? – Priekuļu futbola klubs ir ļoti ieinteresēts, lai Abduls pie viņiem spēlētu, jo sen neesot redzēts tik labs spēlētājs. Redz, kur bija tā problēma! „Metta" spēlē virslīgā, tāpēc, protams, ir dažādi līmeņi. Gambijā, kur Abduls spēlēja savā klubā, viņš bija teju vai zvaigzne. Bet viņš ir centīgs, tāpēc domāju, ka viss izdosies. Tagad svarīgākais ir dabūt dokumentus, jo Priekuļu futbola klubs ir pateicis: „Mums viņu vajag."
Ziļevu ģimene un Abduls ir noskaņoti cerīgi, ka tiesas lēmums būs jaunietim labvēlīgs un viņš varēs Latvijā palikt mācīties, strādāt, iegūt jaunus draugus.