Šonedēļ, 15. aprīlī, sausnējietei DZINTRAI UNGERAI aprit nozīmīga dzīves jubileja. Sveicot bijušo Sausnējas skolas direktori, skolotāju un sava novada vēstures pētnieci 70. dzimšanas dienā un vēlot labu veselību un darba sparu, piedāvājam jubilāres ieskatu savas dzīves notikumos un pārdomās.
„Esmu sausnējiete vismaz trešajā paaudzē. Mans tētis Kārlis Galviņš dzimis Baltajā mājā, tanī istabiņā, kurā piedzima rakstnieks Valdis. Tēta mamma strādājusi Sausnējas muižā par kalponi, bet tēvs miris, kad Kārlim bijuši 5 vai 6 gadi. Patlaban dzīvoju „Ķēzēnu" mājā, kurai 1932. gadā dots tāds nosaukums, jo muižas laikos mērcēti lini un ģērētas dzīvnieku ādas. Šīs mājas tētim norakstīja viņa onkulis, kam patikusi Kārļa precizitāte un rūpība. 1940. gadā Kārlis Galviņš apprecējās ar Mildu Jankavu no Vestienas pagasta. Es kā trešais bērns Galviņu ģimenē nācu pasaulē 1946. gada 15. aprīlī.
Spilgti atmiņā palicis 1949. gada marts. Visi raudājām, kad veda projām mūsu lopus – bija sākušies kolhozu laiki Sausnējā. Mūsu kūtī izmitināja kolhoza zirgus, vēlāk te bija govju ferma, un bērnība pagāja, palīdzot vecākiem fermas darbos. Ģimenei bija neliela personiskā saimniecība, savām un kolhoza vajadzībām audzējām saknes, sagatavojām sienu. Darbs vecāku mājās – svarīga manas dzīves sastāvdaļa.
Lai grūta, bet skaista
1953. gada 1. septembrī uzsāku mācības 1. klasē, bet pavasarī apmeklēju pirmsskolas nodarbības Putrēnu skolā. Raudāju, jo nebija apavu. Tētis izgatavoja vieglas pastaliņas no ģērētas teļādas, un es priecīgi devos uz 4 km attālo skolu. Vēlāk, strādājot par deju skolotāju un vērojot dejotāju pastalas, atcerējos šo savas bērnības epizodi. 1955. gada maijā nodega Sausnējas septiņgadīgā skola, un vairāki bērni turpināja izglītību Liepkalnes skolā. Pirmdienas rītā mamma vai tētis visus četrus bērnus veda uz Liepkalnes skolu ar zirga pajūgu, bet sestdien brauca pakaļ. Uz skolu ņēmām līdzi ēdamo, galvenais – divus lielus kukuļus pašceptas maizītes. Bērnībā iemācījos cept maizi, un, kad strādāju par skolotāju, projektu nedēļā ar bērniem cepām maizīti manās mājās „Ķēzēnos"…
Liepkalnes skolā mācoties, gājām rudens un pavasara talkās kolhozā. Vienreiz strādājām netālu no Liepkalnes luterāņu baznīcas. Tad tā vēl nebija izpostīta. Klases audzinātāja atļāva ieskatīties pa atslēgas caurumu. Redzēju, ka baznīcā viss tik balts un skaists, un sajūsmā skaļi iesaucos, bet skolotāja mani sarāja. Studiju gados Liepājā un ekskursiju laikā izmantoju iespēju pabūt baznīcā, lai izbaudītu cēlumu un mieru.
1960.-1964. gads ir Ērgļu vidusskolas laiks. Četri mācību gadi ātri pagāja, un līdz ar vidējo izglītību meitenes ieguva kontrolasistenta, bet zēni – traktorista tiesības. Biju aktīva sabiedriskajā darbā: piektdienas vakaru pasākumos, sporta sacensībās, tūrisma nodarbībās, deju kolektīvā, vidusskolas korī. Piedalījāmies koncertos, draudzības vakaros, dziesmu un deju svētkos. Ekskursijās braucām ar smago mašīnu. Klases audzinātāja centās mūs „izspodrināt par zelta gabaliņiem" – tā viņa teica.
Mana pirmā un vienīgā darbavieta
1964. gadā absolvēju Ērgļu vidusskolu. Toreizējā Sausnējas astoņgadīgās skolas direktore Marija Šmite uzaicināja mani darbā par fizkultūras skolotāju. Piekritu, jo vecākiem neklājās viegli – brālis un vecākā māsa studēja augstskolās, jaunākā māsa mācījās vidusskolā, būvējām jaunu māju.
Sausnējas skola – mana pirmā un vienīgā darbavieta. Te nostrādāti 45 gadi, te ir daļiņa no manas sirds. Pirmos divus gadus – par fizkultūras skolotāju, 6 gadus – par fizkultūras skolotāju un vecāko pionieru vadītāju, 1 gadu – par mācību pārzini, 15 gadu – par skolas direktori, 21 gadu – par skolotāju. Par skolas direktori kļuvu 27 gadu vecumā! Mācību priekšmeti ir mainījušies, bet dejas mācīju visus 45 mācību gadus. Dejoju Sausnējas ciema jauniešu deju kolektīvā, vēlāk pati vadīju kolektīvu. Pirmajos darba gados, kad laikapstākļu dēļ 3. ceturksnī fizkultūras stundās neslēpojām, pēc programmas mācīju valsi, fokstrotu un polku. Tobrīd zēni nebija sajūsmināti, bet pēc skolas beigšanas izteica man pateicību par apgūtajiem deju soļiem. Mācību gads likās godam noslēgts, ja esam bijuši rajona Dziesmu un deju svētkos. 1995. gadā Sausnējas skolēni bija Vislatvijas skolu jaunatnes VII Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Katram gadam savi notikumi, svētki un tradīcijas, kuras mainās, un jāmainās laikam līdzi, bet Sausnējas skolas polonēze ir dzīvojusi gadu desmitus un kļuvusi par absolventu iemīļotu deju.
1966. gadā apprecējos ar kolhoza „Plēsums" galveno zootehniķi Aleksandru Ungeru, 1967. gadā mums piedzima dēls Ēriks.
Man ļoti patika matemātika, tāpēc iestājos Daugavpils pedagoģiskā institūta Matemātikas fakultātē. Daudzas mācību grāmatas, lekcijas un nodarbības bija krievu valodā, kas man sagādāja grūtības. Pēc gada iestājos Liepājas pedagoģiskā institūta Pamatskolas fakultātē, kuru pabeidzu 1974. gadā.
Sausnējas astoņgadīgās skolas direktores Mariannas Jukņevičas un skolotājas Marijas Šmites darbības prioritāte bija novadpētniecība. Pateicoties M. Šmites nenogurstošajam darbam, Sausnējā izveidots novadpētniecības muzejs „Līdumi". No 1967. līdz 1987. gadam ik rudeni Sausnējā notika tikšanās ar kara veterāniem. Madonas kara komisariātā uzzinājām to padomju karavīru vārdus, kuri krituši Sausnējas apkārtnē. Rakstījām vēstules piederīgajiem, paziņojām sēru vēsti par tuvinieka likteni, notika aizkustinošas tikšanās ar cilvēkiem, kuri mērojuši tālu ceļu līdz Sausnējai. Toreizējais kultūras ministra palīgs Oskars Falks sarūpēja slavenu Rīgas mākslinieku koncertus.
Atmodas laikā tikāmies ar cilvēkiem, kuri pārcietuši komunistiskā terora briesmas, uzzinājām 1941. un 1949. gadā izsūtīto ģimeņu likteņus. Pētījām Sausnējas ciema, kolhoza, skolu vēsturi un ar materiāliem piedalījāmies izstādēs. Uzrādot teicamus rezultātus novadpētniecībā Madonas rajonā, skolu pārstāvji devās uz Rīgu.
Skola, ciems, kolhozs bija stabila trīsvienība. Ja tu dzīvo un strādā Sausnējā, noteikti jāiesaistās kultūras dzīvē. Ciema darbinieki, kolhoza speciālisti un skolas darbinieki bija kultūras notikumu virzītāji, bet kolhozs – finansiālais balsts. Neatceros gadījumu, kad kolhoza vadība atteiktu palīdzību skolai. Ik gadu piešķīra brīvpusdienas kolhoznieku bērniem, bez maksas deva transportu ekskursijām, braucieniem uz sporta sacensībām, deju svētkiem, noteiktu summu iedalīja mācību līdzekļu iegādei.
Pozitīvā vienmēr vairāk
Ļoti patika braukt ekskursijās kopā ar skolēniem, darba kolektīvu, kolhoza ļaudīm, rajona skolotājiem vai ģimeni. Ir apskatīta liela daļa Latvijas, pabūts kaimiņzemēs un apceļotas dažas Eiropas zemes. Katrā vietā ir kaut kas atmiņā paliekošs. Sēžot uz soliņa pie Takaharju sanatorijas Somijā, iedomājāmies, ka varbūt pirms simt gadiem te sēdējis mūsu Rūdolfs Blaumanis. Izstrādāju projektu ekskursijām kopā ar audzināmo klasi. Daži pirmklasnieki pirmo reizi brauca ar vilcienu vai tramvaju, pirmoreiz bija Rīgā, zoodārzā, pie jūras.
Vienmēr ir patikusi teātra māksla. Esmu spēlējusi vairākās Sausnējas pašdarbības kolektīva izrādēs. Uzsākot direktores darba gaitas, Rīgā apmeklēju trīs nedēļu kursus un gandrīz ik vakaru gāju uz kādu izrādi.
Sākoties Atmodas laikam, dzīvē vajadzēja daudz ko pārkārtot. Pēc pašas lūguma atstāju direktora amatu un nodevos skolotājas darbam. Patika stundu darbs, darbs ar audzināmo klasi un vecākiem, ārpusstundu aktivitātes. Gadījās kāds „rūgtums", taču pozitīvā bijis daudz vairāk.
Labas attiecības ir svarīgas skolas kolektīva dzīvē. Mēs bijām vienoti priekos un bēdās, pratām labi strādāt un interesanti atpūsties: kopā svinējām svētkus, godinājām skolotājus un darbiniekus dzīves un darba jubilejās, apraudzījām jaundzimušos, priecājāmies kāzās, pavadījām kolēģus pēdējā gaitā. Vairums manu pirmo kolēģu vēro mūs no visgaišākās mākoņa maliņas.
1996. gadā Sausnējas skolā mani sirsnīgi godināja 50 gadu jubilejā. Bija ieradušies sveicēji no pagasta iestādēm, paju sabiedrības speciālisti, pašdarbnieki. Tovakar „saskatījāmies" ar sausnējieti Leonu Groti. Tobrīd es biju viena, viņš arī viens, bērniem sava dzīve. Sākās mūsu kopdzīve, kuras pamatā bija savstarpēja cieņa, kopīgas intereses un mīlestības jūtas.
2009. gada vasarā skolēnu skaita samazināšanās dēļ man uzteica darbu Sausnējas skolā. Biju domājusi nostrādāt vēl divus gadus un toreizējiem pirmklasniekiem pavasarī apsolīju ekskursiju. Kādu laiku jutu rūgtumu un nespēju aiziet uz skolu…
2014. gadā mūsu darba grupa izdeva grāmatu „Sausnējas rīti", kurā aplūkota skolu vēsture un Sausnējas attīstība gadsimtu gaitā. Ar lielu interesi iesaistījos novada izpētē un grāmatas tapšanā. Mūsu grāmata – veltījums skolotājai un novadpētniecei Marijai Šmitei.
Es un mana māsa Astra dzīvojam vecāku mājās. Darba mums pietiek. Ar dēla un citu palīgu darbaspēku sagādājam ziemai malku. Iesākot skolā strādāt, bija tā: bez maksas lauku skolotājam atveda 7-14 kubikmetrus malkas (atkarībā no dzīvojamās platības) un valsts apmaksāja 160-240 kW/h elektrības. Gaidu uz „Ķēzēniem" atbraucam mūsu dzimtas pārstāvjus – manu vecāku piecas mazbērnu ģimenes. Priecājos, ka visiem ir darbs un bērni mācās. Manas mazmeitas Lāsma un Madara ir studentes. Sausnējas kapusvētkos, svecīšu vakaros, Ziemassvētkos un citos tikšanās brīžos mūsu mājās ir tuvi un tāli ciemiņi. Ar prieku vēroju, cik ātri izaug jaunā paaudze. Manā dzīvē ir daudz prieka!"
Materiālu publicēšanai sagatavoja Jāņa Zālīša Sausnējas pamatskolas skolotāja
ELITA LEIBOMA