Madonas muzeja izstāžu zālēs līdz 20. septembrim skatāma fotogrāfa Jāņa Šūstera darbu izstāde „Madona un madonieši". Cienījamais autors izstādes atklāšanā svinēja 90. dzimšanas dienu, un iecere par izstādi šoreiz radās nevis viņam, bet muzeja darbiniekiem.
– Muzejs izteica priekšlikumu izveidot izstādi „Madona un madonieši". Tā kā Madonai nākamgad būs 90 gadu, man kā tās vienaudzim tas likās interesanti, – priekšvēsturi atcerējās Jānis Šūsters.
Diemžēl izstādes tapšanas laikā mūžībā tika aizsaukta Jāņa Šūstera dzīvesbiedre, un emocionāli izstādes veidošanas process autoram bija ļoti smags.
– Neraugoties uz to, ar uzdevumu galā tiku. Jau ilgus gadus biju daudz fotografējis dažādus pasākumus, Madonas ainavas un vietas, madoniešu portretus, tāpēc izstādei jaunu fotogrāfiju nevajadzēja daudz, – neslēpa meistars. – No jauna tapa tikai pieci-septiņi kadri. Vairākus portretus izkadrēju no senāku bilžu kopskatiem. Lielākais darbs izstādes sagatavošanā līdz ar to bija mājās pie datora, jo visas bildes izstādes ekspozīcijā, izņemot melnbaltās, ir manis paša printētas.
Apskatot ekspozīcijā redzamo, Jānis Šūsters „Staram" atzina, ka izstādē būtu vēlējies redzēt vēl vairāk madoniešu portretu, īpaši jau vecākā gadagājuma ļaudis.
– Piemēram, tādu slavenību, ko šodien vairs nepiemin – Aleksi Hakeli, – uzsvēra fotogrāfs. – Viņš dzīvoja man kaimiņos un bija Latvijas čempions desmitcīņā. Otrs, ko gribētu te redzēt, ir Tamāras Možaiskas portrets. Viņa ir lazdoniete, taču 1950. gadā, kad bija jāveido rajona vieglatlētikas komanda, Tamāras kandidatūru man ieteica Maiga Porīte. Viņa teica: „Zini, Jāni, kad mēs ganos skrienamies, Tamāra visus noskrien." Interesanti, ka Tamāra Možaiska startēja arī Rīgā, Padomju Latvijas 10. gadadienas spartakiādē, un, pirmoreiz mūžā nostājoties uz sacensību starta līnijas, ieguva republikas čempiones titulu 800 metru distancē. Tas bija Ginesa rekorda cienīgi. Tamāru pēc sacensībām aplenca treneri, mēģināja pierunāt, lai paliek Rīgā un trenējas, bet viņa nebija ar mieru.
Trešais, ko būtu vēlējies parādīt izstādē, ir atvaļināts Latvijas armijas lidotājs Herberts Runka. Viņš uzbūvēja mazu motora lidmašīnīti, ar ko Madonas apkārtnē mēģināja pacelties no zemes. Un vēl man gribētos pieminēt tādu vīru kā Puķudārzs, kam 30. gadu beigās Madonā bija daiļotava (frizētava). Viņš bija šaha spēlētājs, Madonā populāra persona bez kādiem zinātniskiem grādiem.
Jānis Šūsters piebilda, ka jaunajiem viss mūžs vēl priekšā, tāpēc izstādē vairāk pievērsies senioriem. „Tā nonācu pie viena no Madonas cēlājiem, būvgaldnieka Oto Bērzona. Ekspozīcijā viņš parādīts jaunībā, kopā ar sievu un arī dēliem. Vecākais dēls Oto kļuva ceļubūves inženieris, jaunākais – Jānis – šoferis."
Fotogrāfs nožēlo, ka nav atradis fotoliecību notikumam, kad 1935. gada augustā Madonā tika atklāta lauksaimniecības izstāde. „Dārza un Avotu ielas stūrī, kur tagad atrodas veikals „Kurši", visa kvartāla lielumā bija uzceltas nojumes un izstāžu paviljoni. Nevaru apgalvot, bet man šķiet, ka uz šo izstādi toreiz ieradās arī Kārlis Ulmanis."
No izstādē eksponētajām bildēm meistars pievērsa uzmanību Jēkaba trepēm un sniedza savu versiju par objekta nosaukumu: – Pat mans tēvs, kas viens no pirmajiem Madonā sāka celt mājas, neatcerējās, kāpēc trepēm dots šāds nosaukums. Dārza ielas galā ir Brāļu kapi, tagad trepju vietā saliktas betona kāpnes, bet kādēļ nosaukumā pieminēts Jēkabs? Es izdomāju, ka turpat blakus savulaik dzīvoja kāds vīrs, kas šīs trepes pamazām – pakāpienu pa pakāpienam – uzbūvēja, un viņam droši vien bija vārds Jēkabs.
Apskatot izstādē izliktos portretus, acs piestāj pie Madonas pirmās skaistumkaralienes Annas Milleres. Bildē gan viņa fiksēta daudz vēlāk – sešdesmitajos gados dziesmu svētku laikā Madonas estrādē. Tāpat uzrunājošs ir Madonas kultūras nama tautas teātra aktrises Martas Kraslovskas un Osvalda Saules portrets. Muzejnieki, mūzikas skolas skolotāji un citi Madonas kultūras darbinieki raduši lielāko atblāzmu autora izvēlētajās bildēs. Redzama arī pilsētas ainava gadalaikos un tās dažādās celtnes. Daudziem mazāk zināms ir fakts, ka Jānis Šūsters daudzus gadus darbojies noformēšanas jomā. Izstādē redzamas skices, uzmetumi no šī perioda.
– Drusku ceru uz tā Kunga labvēlību, – atvadoties smaidīja Jānis Šūsters. – Mans tēvs nodzīvoja 92 gadus, mamma – 96. Negribētu viņus pārspēt, bet vēl kādus gadus padzīvot gan vēlētos un, protams, arī pafotografēt.