Novembra sākumā Madonas novada bibliotēkā interesentiem bija iespēja tikties ar Latvijas Nacionālā teātra aktieri Ivaru Pugu un Latvijas Radio un TV žurnālistu Kārli Streipu.
Tas bija jau trešais sarunu vakars, īstenojot Madonas novada bibliotēkas projektu „Sarunu vakari Madonas novada bibliotēkā: Mēs tiekamies piektajā piecos". Pasākumu organizēja un vadīja iestādes galvenā bibliotekāre Sarmīte Radiņa.
Laimīgā bērnība
Aktieris Ivars Puga atklāja, ka viņš ir „tāds tipiņš", kas labāk jūtas svešā tekstā, nevis stāsta par sevi. Tomēr spēles noteikumi tika ievēroti, un vakara viesis vaļsirdīgi pastāstīja: – Esmu savu vecāku kopprodukts, vecāki iepazinās Sibīrijā. Viņi apprecējās jau atgriezušies Latvijā, pēc diviem gadiem piedzimu es. Mūža pirmos 22 gadus pavadīju Rīgas nomalē, tā ka esmu gan pilsētnieks, gan laucinieks. Dzīvoju slavenam cilvēkam –
Jānim Rapam – piederošā mājā, ģimenē bijām pieci cilvēki – es, brālis, mamma, paps un vecāmāte. Mums bija 24 kvadrātmetru liela istaba, ūdens – sētā, tualete –
„taisnais vads" 2. stāvā, bet mēs jutāmies ļoti, ļoti laimīgi. Mācījos Rīgas VĻKJS 30. gadadienas 4. vidusskolā. Tā bija viena no divām angļu valodas skolām Rīgā. Mums bija četras angļu valodas stundas ik dienu, vien būtu es mācījies… Skolu pabeidzu ar atvieglojumu, vienīgais četrinieks piecu ballu sistēmā bija vēsturē, pārējie bija trijnieki. Klasesbiedri pēc izlaiduma devās mācīties dažādās augstskolās, bet mani nekas īsti neinteresēja. Tā kā vienīgā vērtīgā atzīme bija vēsturē, nolēmu mācīties par vēsturnieku. Aizgāju uz eksāmenu, bet tur priekšā – 97 procenti meiteņu. Uzņemšanas komisija, ieraudzījusi vīriešu kārtas pārstāvi, lika saprast, ka viss būs labi, lai tikai atbildu eksāmena biļeti. Sēdēju un mocījos, tad pirmo reizi mūžā sevī ko pārvarēju, piecēlos, atdevu atpakaļ biļeti (daudz nekā tur nesapratu) un teicu, ka labāk tomēr iešu (aktieris izspēlē nelielu etīdi par to, kā tas notika, un publikai, protams, – jāvalda smiekli).
Pēc tam, lai nebūtu uzreiz jāiet armijā, Ivars Puga izmācījies par elektrometinātāju un gadu nostrādājis par metinātāju Rīgas Vagonu rūpnīcā. Jau skolas laikā viņš tika aizsūtīts uz republikānisko konkursu lasīt dzeju, kur dabūja 2. vietu. – Konkursa noslēgumā pie manis pienāca Dainis Grīnvalds un prasīja, vai nevēlos nodarboties ar teātri. Tā kā vakaros nebija, ko īsti darīt, piekritu, – pagrieziena punktu biogrāfijā atcerējās Ivars Puga. – Cilvēki, ko tur sastapu, ļoti atšķīrās no rūpnīcas cilvēkiem, tas mani piesaistīja.
Pēc dienesta armijā, kur viņš izmācījās par aviomehāniķi un ieguva tiesības remontēt helikopterus, Ivars Puga strādāja galdniecībā un celtniecībā. Reiz kādās Teātra dienās kopā ar draugiem viņš iegriezās Operetes teātrī, un puiši tika uzaicināti uz provēm teātra izrādei „Nāc pie puikām!". Par pārsteigumu pašam, galveno lomu izrādē piešķīra tieši Ivaram Pugam. „Tā tiku teātra apritē un pamazām, pamazām no darba galdniecībā atteicos. Mēģināju stāties konservatorijā, Liepājas teātra kursā, bet nenoliku eksāmenu sacerējumā. Pēc gada mani uzmeklēja un pierunāja uz aktieriem stāties otrreiz. Pateicoties Ģirtam Ķesterim, kas tobrīd no augstskolas tika paņemts armijā un kursā līdz ar to atbrīvojās vieta, tiku uzņemts konservatorijā."
Māls režisora rokās
Kopš seniem laikiem Nacionālajā teātrī ir tradīcija, ka vecākais kolēģis uzņemas aizbildniecību par jaunāko kolēģi – apņemas viņu ievadīt teātra dzīves procesos, atbalstīt un uzmundrināt. Ivara Pugas teātra krusttēvs ir Juris Lisners – aktieris, kurš par savu krustdēlu ir septiņus mēnešus vecāks.
Formulējumu „labākā loma" vai „izcils aktieris" Ivars Puga neatzīst. „Strādāju profesijā, kur tā sacīt nedrīkst, jo mēs ļoti labi zinām, ka ģeniāls aktieris kādā filmā ir izcils, bet skaties citu izrādi vai filmu – un viņš ir nekāds. Viss atkarīgs no komandas, izvēlētā materiāla, no tā, kā „sakrīt zvaigznes". Uzskatu, ka izrādi būvē režisors, un es esmu tikai māls vai plastilīns, man režisora redzējumam jāpakļaujas." (Aktieris piebilst, ka
teātris mūsdienās ir mainījies, tas kļuvis demokrātiskāks, un nospēlē epizodi, kā režisors Alfrēds Jaunušans savulaik aktrisēm esot mācījis veidu, kā uz skatuves vēlams dzemdēt – sak', viņš to zina vislabāk.)
Žurnālista biogrāfija
– Esmu ārzemnieks, dzimis un audzis Amerikā, – par sevi iesāka vēstīt žurnālists un tulkotājs Kārlis Streips. – Mamma uzauga ģimenē, kurā bija tikai meitas (viņai bija divas māsas); kad ģimenē piedzimu es, viņai nebija īsti skaidrs, ko darīt ar puisieti. Mamma mani cītīgi mācīja, un, kad man apritēja trīs gadi, es mācēju rakstīt, lasīt un zināju arī aritmētikas pamatus. Piecos gados nonācu bērnudārzā, kur skolotājai par lielām šausmām ne vārda nepratu angliski (mājās mēs runājām tikai latviski). Angļu valodu iemācījos samērā ātri un tad aptvēru, ka mani bērnudārza biedri ir lieli idioti – ne viņi prot lasīt, ne skaitīt. Pabeidzu bērnudārzu, iestājos skolā, pēc pāris nedēļām mani no 1. klases pārcēla 2. klasē. Mazam bērnam, kas ir par gadu jaunāks nekā citi un par sprīdi gudrāks, tas nav labākais risinājums (desmit gados mācījos 5. klasē), bet kaut kā pamatskolai cauri tiku. Mani draugi lielākoties bija citi latvieši, jo Čikāgā bija liela latviešu kopiena. Mums bija skauti un gaidas, bija tautas dejas, mans klavieru skolotājs bija latvietis, tāpat skolotāji sestdienas skolā. Uzturēt latvietību manai paaudzei nebija sarežģīti.
Sešpadsmit gadu vecumā pabeidzu vidusskolu, sešus mēnešus Vašingtonā nostrādāju par „izsūtāmo zēnu" – ASV senātā pārnēsāju vēstules, senatoriem palīdzēju viņu darbā. Pēc tam gadu mācījos Vācijā, Minsteres latviešu ģimnāzijā, kas bija vienīgā skola ārpus Latvijas, kur mācības notika latviešu valodā. Kad atbraucu atpakaļ uz ASV, iestājos universitātē ar domu, ka kļūšu par juristu. Lielas vēlmes mācīties gan nebija, jo biju pieaudzis un sāku pētīt pats sevi. Mamma tad teica – tev patīk rakstīt, pamēģini studēt žurnālistiku. Iestājos citā universitātē un studēju televīzijas žurnālistiku. Augstskolu pabeidzu 1984. gadā, man uzreiz bija darbs televīzijā. Augstskolas profesors bija arī amatierpilots, un savā mazajā lidmašīnā viņš mani aizveda uz darba interviju. Tā bija neliela pilsētiņa ar 9 tūkstošiem iedzīvotāju, nākušam no Čikāgas, tas man bija kultūršoks. Divos gados, ko tur nostrādāju, par sojas pupām uzzināju vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs. No turienes pārcēlos uz Kanzasas štatu, parlamentā strādāju par politikas korespondentu.
Par to, kā Kārlis Streips nonāca Latvijā, viņš atcerējās: – 1989. gadā Latvijas Universitāte manai mammai piedāvāja doties uz Latviju mācīt angļu valodu. Mamma bija uzrakstījusi mācību grāmatu „Vieglais ceļš uz angļu valodu", bet darba dēļ braukt uz Latviju tai brīdī nevarēja. Teicu, ka varu braukt viņas vietā. Universitātē noklausījos kursu, kā angļu valodu mācīt kā svešvalodu, un 1989. gada 1. septembrī ierados Latvijā. Angļu valodu mācīju VEF vadībai, strādāju ar Tautas frontes cilvēkiem. Kad Latvijas Universitāte konstatēja, ka pēc profesijas esmu televīzijas žurnālists, kļuvu par mācību spēku LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļā.
Kārli Streipu zinām no LTV1 diskusiju raidījuma „Skats no malas" un radioraidījuma „Aktuālais temats", naudu viņš pamatā tomēr pelna ar tulkojumiem. Kārli Streipu interesē arī kulinārija – viņš raksta par kulinārijas tēmām un pats praktizē. Tikšanās laikā katrs savu mīļāko recepti kulinārijas jomā izstāstīja abi viesi, jo izrādās – vienā gadā dzimušajiem vaļasprieki ir līdzīgi.