Mācītājs HANSS JENSONS ir dzimis Zviedrijā, studējis teoloģiju Lunda universitātē, pastorālteoloģiju – Zviedru baznīcas pastorālinstitūtā Upsalā. Uz Latviju viņš pārcēlās 2000. gadā, kad māsu draudzes apmaiņas rezultātā nonāca Vaiņodē. 2002. gadā kļuva par evaņģēlistu, 2003. gada 9. jūnijā tika ordinēts par mācītāju.
Pēc 7 gadu kalpošanas Priekules draudzē kopš jūnija mācītājs ir Madonas draudzē. Rīt, 20. jūnijā, savu svētību šai kalpošanai dos LELB arhibīskaps Jānis Vanags, ierodoties uz svētku dievkalpojumu Cesvainē (pulksten 9) un Madonā (pulksten 12).
– Esmu zviedrs un dzimis kristīgā ģimenē, – aicināts par sevi pastāstīt „Stara" lasītājiem, uzsvēra Hanss Jensons. – Tēvs bija zemnieks, māte – feldšere. Esmu dzimis Zviedrijas dienvidos, netālu no jūras, ļoti gleznainā vietā.
– Vai laicīgais un garīgais jūsu dzīvē vienmēr gājis cieši līdzās?
– Tā varētu teikt. Tiku kristīts kā bērns nepilna mēneša vecumā, un baznīcā man vienmēr paticis būt. Bērnībā gāju svētdienas skolā, ar ģimeni uz baznīcu devāmies katru svētdienu. Pēc nodarbībām svētdienas skolā labprāt kopā ar vecākiem paliku uz dievkalpojumu. Nevar teikt, ka atceros, par ko mācītājs tolaik runāja, bet man bija pārliecība, ka tas, ko viņš saka, ir ļoti svarīgi. Tā bija pirmā apzināšanās, ka nākotnē gribu darīt kaut ko tikpat svarīgu. Kā mazs bērns gribēju atdarināt cilvēku, kas likās īpašs. Mācītājs runāja par mūžību, par to, kas ir ilgāks nekā piedzīvotais laicīgā ziņā.
– Ceļš šai kontekstā tātad bijis apzinīgs un mērķtiecīgs?
– Ne gluži. Kādā brīdī likās, ka tas ir par grūtu, nebiju no cilvēkiem, kam viegli nācās uzstāties auditorijas priekšā, man labāk patika kopā ar tēvu strādāt mājās. Pirmā apzinātā izvēle bija jāizdara 7. klasē, kad nācās izšķirties, kādu priekšmetu mācīties fakultatīvi. Varēju klāt ņemt kādu svešvalodu, apgūt ekonomiku vai kādu tehnisku virzienu. Vēlējos papildus mācīties ekonomiku, bet zināju, ka, lai kļūtu par luterāņu mācītāju, jāmācās vācu valoda. No 3. klases apguvu angļu valodu, vēl vienu svešvalodu mācīties īsti negribēju. Tomēr bija sajūta, ja nemēģināšu, sevi nepārvarēšu, tad darīšu ko nepareizi.
Vācu valodu mācījos sešus gadus – līdz 12. klasei. Kad stājos teoloģijas fakultātē, paradokss bija tas, ka vācu valodas zināšanas vairs nebija obligāta prasība. Toreiz Dievam teicu – vai tiešām Tu esi tik ironisks, ka visu man iekārtoji tieši tā? Tomēr zināma svētība no svešvalodas apguves arī bija.
– Allaž sevī esat apzinājies aicinājumu būt par mācītāju?
– Man bija arī citas intereses. Gribēju būt zemnieks, tāpat kā tēvs; gribēju būt arī uzņēmējs, veikala īpašnieks vai kas tamlīdzīgs. Kopš 8. klases vasarās strādāju veikalā par pārdevēju, ļoti ilgi vēlējos būt uzņēmējdarbībā. Tomēr pārdomājot nospriedu – ja nemēģināšu vispirms kļūt par mācītāju, darīšu ko nepareizi.
– Pastāstiet vairāk par savu ticības ceļu.
– 7. klasē skolā sāku studēt dažādas reliģijas un pasaules uzskatus. Tas ir vecums, kad cilvēks sāk aizdomāties par šīm lietām. Zviedrijā apmēram 70 procenti iedzīvotāju ir luterāņi. Tā ir stipra tradīcija, manā laikā ar baznīcu saistīti un kristīti bija 90 procenti cilvēku. Ne visi no viņiem gan bija aktīvi kristieši. Klasē bijām četri, kas bijām pārliecināti par savu ticības ceļu, pārējie uz mums skatījās greizi. Jā, viss nebija tik vienkārši, ne vienmēr saņēmu atbalstu. Turklāt bija iekšēji jautājumi: vai esmu ticīgs tikai tādēļ, ka mani vecāki ir tādi? Vai ticība var būt bez manas iejaukšanās un gribas – tīri automātiski? Par to nopietni domāju. Mani interesēja arī citas filozofijas –
humānisms, eksistenciālisms, pats studēju marksismu, budismu, hinduismu. Katrā no šīm mācībām bija kas piesaistošs (īpaši patika humānisms un eksistenciālisms), bet šie pasaules uzskati tomēr likās ierobežoti. Sāku apzināties, ka tas, ko esmu saņēmis no baznīcas un ticības, atbild uz visiem svarīgākajiem dzīves jautājumiem. Piemēram, cienu psiholoģiju, bet šīs nozares pārstāvji vairāk runā par cilvēku, par to, kā sevi saprast, kā risināt problēmas, bet neatbild uz jautājumu – no kurienes esmu, kāpēc esmu un uz kurieni eju. Piedzīvoju to, ka man visas svarīgākās atbildes jau ir, neviens cits -isms uz to izsmeļošāku atbildi nedod. Kristietībā apgūtais bija uzticams, turklāt ļoti cieši saistīts ar vēsturi. Jēzus Kristus taču ir reāli dzimis un dzīvojis konkrētā laikā un vietā, tas nav izdomājums.
Sapratu, ka man ir labs pamats, un līdz ar šīm pārdomām apzinājos, ka piekrītu uzsūktajai tradīcijai. Otra lieta, ko sāku novērtēt, – biju garīgi piedzīvojis Dieva klātbūtni. Biju piedzīvojis palīdzību, prieku būt kopā ar Viņu, un tā būtu nodevība atteikties no šīs draudzības.
– Pēc skolas tātad sākāt studēt teoloģiju?
– Pēc 12. klases biju starp pēdējām paaudzēm Zviedrijā, kam bija obligāti jāiet dienestā. Pēc izlaiduma uz 10 mēnešiem devos dienēt, un arī tas bija papildu laiks, lai varētu izšķirties par studiju virzienu.
– Cik ilgi studējāt?
– Akadēmiskā izglītība bija 4 gadus, un tas ir tuvu tam, kā teoloģijas maģistra grāda ieguve notiek Latvijas Universitātē. Lai kļūtu par mācītāju, bija nepieciešams viens gads arī prakses, līdz ar to esmu studējis 5 gadus.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 19.06.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto