Nezinu, kā par Tevi runāt prozas valodā, ja gribas ar puspieskārieniem. Tādā skaistā puteņu mēnesī Tu aizej, Draugs!
Mani joprojām naktīs no miega uztrauc jautājums – kāpēc viņi aiziet jauni? Vien dažus nosaukt, un tas būs daudz… Šopēns, Mocarts un tepat Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs. 2010. gada rudeni ieskrāpēja operatora Kristapa Streiča tik traģiskā aiziešana. Un es nevaru aptvert tās sāpes, ko nozīmē tēvam dēlu palaist tai saulē.
Bet Tu, Mārtiņ, jau no bērnības juties vientuļi un atstumti. Tu varēji stundām lūkoties tālumā, gaišām un skumjām acīm, kad Tavs tētis un mamma izvēlējās citas prioritātes, nevis savu dēlu.
Ar Tevi – Tavu mūziku, esamību, savas radošās enerģijas netaupīšanu – sākās mans elpošanas, Dzīvošanas laiks – vienīgais un tāds nesajaucamais – Liepājas laiks. Ceru, Tur būsi pie putniem un satiksi Tev tik mīļos trollīšus Muminus, jo teici, ka vajag no viņiem mācīties dzīvi tvert.
Ikvienam, kas Tevi reiz saticis – sarunā, pārdomās, dzejā, mūzikā un citādi -, šobrīd sāp, un katram sāp citādāk. Atceros, ja pie Tevis klauvēja dzeja vai dziesmas vārdi, Tu tos pierakstīji jebkur, lai neaizbēg – uz lapiņām, kas gadījās pa rokai, un uz salvetēm kafejnīcās. Tu neturēji tikai sev, Tu dāvināji gan notis, gan vārdus tiem, kam to pietrūka. Domāju, Tu izdarīji tik daudz, ko kāds nevarētu 100 gados izdarīt. Neaptverama intensitāte, uz skatuves kāpi arī ar 40 grādu temperatūru.
Ar Tevi mani iepazīstināja avangardā Maija Kalniņa (toreiz: Iškāne), viņa bija Tavs Draugs jau no skolas gadiem Aizputē. Tolaik Tevis komponētās dziesmas grupai „Tumsa" tikai sāka skanēt Liepājas radio. Tas bija arī Tavs studiju laiks, kad bieži vispār biji bez naudas un badā. Pirmā Tava dzīves telpa Liepājā bija bēniņu dzīvoklītis, kur pūta cauri vēji un grūti tajā bija noturēt kaut kādu eksistencei nepieciešamo siltumu. Tava gulta bija uz 2 lielām „Radiotehnikas" tumbām, uz kurām bija uzliktas durvis un pienaglots matracītis. Bet Tu nekad nepadevies, dzīvotgriba Tevī vienmēr kūsāja uz visām pusēm, un reizēs, kad būtu jāraud, Tu bieži smējies.
Maija LPA izveidoja studentu teātri „Rikošets". Tas bija teātris, kas spēlēja jebkur – uz ielām, bēdu nomākta cilvēka sētā, viss viens – mēs, citādie, ilgojāmies mīlestības. Kad grupa „Tumsa" jau bija iekarojusi atzinību Latvijā, Tu pārcēlies dzīvot uz Rīgu.
Latvija tā jau ir maza, tā jau mūsu šeit ir maz, un ko mēs ikviens, ikkatrs darām, lai noturētu savējos šajā zemē, nevis palaistu tālumā, svešumā? Varbūt Mārtiņa aiziešana ir ugunskurs – nedziestošs. Mums, latviešiem, piemīt it viss – ir prastums, ir vieglums, ir nodevība, bet, Mārci, sajūtu, kā Tu gribētu noturēt šo zemi, šo valsti un visus, kas tajā vēl ir, vēl grib palikt.
Es situ bungas, ieslēdzu fanfaras, Tu man esi Dzīvs, Mārtiņ! Un publiski – Mārtiņ Freimani! Maija Kalniņa šajās dienās rīko koncertus Latvijas 1. rokkafejnīcā Tavai piemiņai, un jo īpašs tas būs 7. februārī, kad Tev būtu palikuši 34 gadi.
1997. gada vasara. Vasara kā jau vasara, ak, nekas īpašs. Ieeju kādā Liepājas kafejnīcā, un tur skan dziesma no Liepājas radio: „dzīve sarežģīta izmocīta, bet es mīlu tevi/ un ne jau tik tāpēc, ka tevi tā sauc/ un mēs ejam caur tevi ap tevi galvām paceltām/ un krītam un smejam un raudam, ka esam."
2010. gada Dzejas dienu laikā eju liedagā Liepājā, Maija man teic: „Rikošets" beidz pastāvēt. „Un ja skaita līdz trīs – kļūsti brīvs!"
Autore: ELĪNA KUPLE