5. decembrī pirmo vietu R. Blaumaņa literārās prēmijas 11. konkursā vidusskolu grupā ieguva mūsu reģiona pārstāve no Varakļāniem. Mājās par simt eiro bagātāka (neskaitot gūto prieku un pārsteigumu) atgriezās žūrijas prēmētā Varakļānu vidusskolas 12. klases audzēkne Signe Viška.
Talantīga, dzīvespriecīga un literāri apdāvināta – tā kodolīgi gribas raksturot darba „Blaumaņielas ceriņi" autori.
– Domājot par noslēguma pasākumu, abas spriedām – braukt vai nebraukt uz to, – atceras Signes skolotāja Aija Caune. – Finālā tomēr mērojām 100 kilometru garo ceļu līdz Ērgļiem un sarīkojumā bijām klāt. Kad izsauca skolēnus, kam piešķirta atzinība, un Signes šai sarakstā nebija, mierināju viņu, ka kaut kas droši vien ir sajaukts. Signes darbs ir brīnišķīgs, tāpēc 1. vieta vidusskolu grupā, kaut pārsteigums, ir godam nopelnīta.
Jāpiebilst, ka Signei tā nebūt nav pirmā balva. Pagājušajā gadā viņa piedalījās Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas" simtgadei veltītajā literāro darbu konkursā, kur
varakļānietes darbs bija iekļauts īpaši veidotā izdevumā. Tāpat Latgalē ļoti populārs ir Vislatvijas jaunrades darbu konkurss filozofa Roberta Mūka piemiņai. Tur Signe vairākkārt ieguvusi pirmās vietas.
Uz godalgu Rūdolfa Blaumaņa literārās prēmijas konkursā ne skolotāja, ne viņas audzēkne tomēr nav cerējušas, kaut Rūdolfs Blaumanis Signei ir viens no tuvākajiem latviešu rakstniekiem, īpaši jau autora noveles.
Jautāta, kā notika gatavošanās konkursam, Signe vaļsirdīgi atklāj: – Bija darba ideja, skolā (fizikas stundā) literāro darbu iesāku un kopumā cītīgi rakstīju divas dienas. Darbu iesūtīju konkursa pēdējā dienā.
Vaicāta, ko darīs pēc 12. klases beigšanas, kur studēs, kādu profesiju izvēlēsies, Signe komentē, ka, lai kur viņa arī ietu mācīties, rakstīšana vienmēr paliks līdzās kā būtiska viņas dzīves daļa. „Ikdienā rakstu blogu. Tas ir kā projekts, kur 366 dienās man jāizveido pašportrets. Faktiski rakstu pat divus blogus, un mani šī nodarbe ļoti saista."
– Signe raksta kopš 5. klases, – audzēknes talantu iezīmē skolotāja Aija Caune. – Kad Signes klasē sāku mācīt latviešu valodu un literatūru, viņa katru gadu piedalījusies kādā no konkursiem. Signe ir ļoti īpaša un talantīga. Izglītības iestādē strādāju 27 gadus, tik apdāvinātas audzēknes līdz šim man nav bijis. Meitene daudz lasa un ir ļoti pozitīva. Jebkurā situācijā Signe pamanīs ko labu, arī sliktajā ieraudzīs gaismu. Kad vadu literatūras stundas, redzu, ka Signes acis burtiski mirdz. Viņa ķer katru vārdu, ar Signi ir viegli strādāt.
– Svarīgi ir daudz lasīt un redzēt pasauli nedaudz citām acīm, – savu nostāju pauž laureāte.
– Brīvajā laikā pamatā rakstu un nodarbojos ar literāro jaunradi, vēl arī fotografēju un ik pa laikam šo to uzšuju. Rokdarbi man patīk, bet rakstīšana saista visvairāk.
– Signei ir cieša saikne ar vecvecākiem, – uzsver skolotāja. – Tā sagadījies, ka meitenes vecāki dzīvo ārzemēs, un ikdienā Signe ir kopā ar saviem vecvecākiem. Meitene ļoti mīl dabu, pamana un priecājas par katru dabas radīto brīnumu. Viņai piemīt prasme saskatīt, ir jūtīga sirds un redzīgas acis.
Uz jautājumu, vai rakstot Signes stils ir lēns, pārdomāts un pedantisks, meitene purina galvu: – Nē, nē, ja man ir jāmeklē vārdi, es nemaz neķeros klāt. Skolā domrakstos varbūt sevi jādisciplinē, bet brīvajā laikā par savām tēmām rakstīt man vienkārši patīk. Esmu iekārtojusi speciālu kladi, kurā fiksēju diendienā notiekošo. Dienasgrāmatas rakstu kopš 1. klases. Kādu brīdi varbūt pārtraucu rakstīt, bet, kad atkal atsāku, šai kladē pievienoju pastmarkas, čekus, dziesmu vārdus – visu, kas man saistās ar konkrētās dienas norisi.