No Madonas reģiona 1949. gada 25. martā tika izvesti 1912 cilvēku, no kuriem daudzi neatgriezās. Daļēji iemesls bija nespēja izturēt smagos apstākļus, daļa tā arī palika dzīvot jaunajās dzīvesvietās un neatgriezās.
Taču tie, kas atgriezās, bieži vien nemaz netika gaidīti. Tēva mājas nereti bija ļoti nopostītas un nolaistas, tur dzīvoja sveši cilvēki. Tikai pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, īpašumi pamazām tika atdoti bijušajiem īpašniekiem.
Praulēnietis Uldis Cimmers dzīvo mājā, ko cēluši tēva pirmās sievas vecāki. Šogad tai aprit 100 gadu kopš uzcelšanas. Tā kā viņiem citu atvašu nav bijis, meita nomirusi jauna un paši – gadu pēc tam, māju mantoja Ulda tēvs. Viņš apprecējies otrreiz, sekojis arī ģimenes pieaugums, taču drīz piepildījies teiciens – nelaime nenāk viena.
– Ģimenē bijām pieci bērni – es un četras māsas, bet kara laikā, kādā 1943. gadā, jaunākā māsa sasirga ar aklo zarnu. Aizveda viņu uz Madonas veco slimnīcu, kur bija pilns ar ievainotajiem karavīriem. Tā nu bērnu pēc operācijas kaut kur stūrītī iespieda, lai mierīgi guļ. Bet viņa pa nakti bija to rētu kaut kā atplēsusi vaļā un nomira. Māsa bija par mani vienu gadu jaunāka. Izsūtīja mūs četrus bērnus, mammu un tēti. Tētis pa ceļam nomira, jo ārsti vieglprātīgas ārstēšanas rezultātā (jau iepriekšējai kaitei) izraisīja asins saindēšanos. Viņš nomira nepilnu mēnesi pēc izsūtījuma – aprīlī, bet bija kārtīgs vīrs vēl spēka gados, ar diviem zirgiem varēja uzart to, ko tagad pat ar traktoru nevar, – atcerējās Uldis Cimmers. Viņam tolaik bijuši nepilni 11 gadu. Kad viņu vilciens piestājis pilsētā Svobodnaja, stiprākie praulēnieši un citi braucēji no Latvijas uzreiz savākti darbam, bet sievietēm ar bērniem nācies palikt turpat.
Uldis turpināja: – Tie, kas Krievijā trāpījās pie rūpnīcām, kur pilns ar ķīmiju, nonāca teju vai ellē, bet mums un citiem, kas dzīvoja un strādāja svaigā gaisā, tādā ziņā veicās. Mēs dzīvojām Zejas upes krastos, ap 80-100 km aiz Jāņa Vanaga rīkotās ekspedīcijas galapunkta Sivakos un Sosnovkā. Ciematiņā, kur mitinājāmies, sievietes tika norīkotas pie baļķu vilkšanas no upes, es tajā pavasarī vēl skolā 5. klasi izgāju. Vasarā mums, puikām, bija jāķeksē no upes ārā kārtis, miza jānovelk un jālaiž atkal pa straumi tālāk. Bieži kritām ūdenī iekšā, jo baļķi un kārtis nāca vai veselām kravām. Rudenī mamma viena nevarēja mums visiem naudu nopelnīt, tad nu es sāku strādāt arvien vairāk – vienu laiku gaterī pie milzīgu plostu jaukšanas ar otru puiku pārnēsājām skaliņu buntes no viena vilciena uz otru (no tiem agrāk taisīja apmetumu un citus darbus).
Izsūtījuma laikā Uldis izmācījies par šoferi, pašmācības ceļā nolicis tiesības, bet, pārbraucis atpakaļ uz Latviju, tādu darbu uzreiz nevarējis atrast.
– Mans krusttēvs strādāja pie fermas būvēšanas un uzaicināja palīgā mani. Tad atbrīvojās vieta šoferim Aizkujas kolhozā – vasaru tur nostrādāju, bet rudenī iesauca krievu armijā. Vairākus gadus nobraukāju uz mašīnas Kaļiņingradas artilēristu skolā, pēdējos divos gados vadāju visādus svarīgus vīrus. Iznāk, ka no Latvijas aizbraucu 11 gadu vecumā un nepilnus 12 gadus biju izsūtījumā. Pēc tam, kad beidzot uz laiku biju atgriezies dzimtenē, man atkal nācās aizbraukt prom. Kad jau pārnācu no armijas, sāku strādāt autokolonnā, sākumā braukājām ar mazajiem rafiņiem. Taču aizgāju no turienes prom, jo negribēja maksāt, bez tam bija parādījusies brīva vieta asfalta rūpnīcā. Kad sākās juku laiki un rūpnīcu slēdza, vienu sezonu strādāju par metinātāju. Kad Cesvainē lika kanalizāciju, metinājām trubām savilcējus, – Uldis Cimmers atcerējās darba gaitas. Kad viņš atgriezies Latvijā, dzimtajās mājās „Silos" jau bijušas izmitinātas trīs citas ģimenes. Sākumā neviens pat nedomājis viņu iekšā laist, taču beigās Uldim atļauts nakti pārlaist uz grīdas.
– Ilgu laiku atbildīgie veči sūtīja mani trīs mājas tālāk un tiesības uz īpašumu oficiāli atdot negribēja. Īpašumu tāpat kā citi izsūtītie tomēr atguvu, un 1995. gadā, kad aizgāju pensijā, beidzot laiku varēju veltīt mājas pielabošanai. Vienā no istabām krievu laikos cūkām tika vārīts ēdiens, arī pārējā mājas daļa bija ļoti aizlaista. Daudz ko nācās nomainīt. Taču vismaz fermu šeit neizveidoja, krievu laikā te esot bijusi skola. Kad represētajiem atdeva kompensāciju par ēkām, nopirku traktoru un kaimiņiem aru dārzus. Pēdējo pusotru gadu pirms pensijas strādāju 6. CBR darbnīcā, atkārtoju zināšanas par trošu taisīšanu, ar ko baļķus vilkt. Tad nu, pensijā aizgājis, palīdzēju arī meža darbos, – viņš atklāja.
No Praulienas zīmīgajā datumā tika izsūtīta liela daļa iedzīvotāju, tāpēc šobrīd ļoti daudzi ir jaunpienācēji. No astoņiem kaimiņiem tikai viņš un vēl viens esot vecās raudzes, zināja stāstīt Uldis Cimmers. Viņa ģimenē ir dēls un meita, taču abi aizprecējušies uz citām pilsētām. Lielu cerību Uldis liek uz mazbērniem, ka kāds no tiem pārnāks saimniekot viņa dzimtajās mājās.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto