Apgādā „Jumava" iznācis jauns latviešu oriģinālliteratūras darbs – Ingunas Rogas-Saulītes romāns „Ābolu dūmi". Inguna ir mūspuses cilvēks, liezēriete, tādēļ aicināju viņu uz sarunu.
– Tiekoties ar skolēniem Dzejas dienās, Bērzaunes pamatskolas audzēkņi man prasīja, kā sāku rakstīt. Toreiz svārstījos, ko lai atbild, jo visa mana dzīve ir viens vienīgs vārds. Līdzko iemācījos rakstīt, pazīt burtus, tā sapratu, ka mans izteiksmes veids ir vārds, – uzsver Inguna Roga-Saulīte. – Tas, manuprāt, ir iedzimts. Nezinu, kur rodas talants, – citam pieskaras Dievs, citam vecmāmiņa iedod pūrā, – man nav izteiktu zināšanu par savu dzimtu, bet varu lepoties ar to, ka manā dzimtā ir talantīgi cilvēki. Varbūt viņi nav varējuši sevi pilnveidot un parādīt savu talantu visai pasaulei, – kāds visu mūžu ir bijis zemnieks, lai gan pa kluso zem krējuma poda ir lasījis romānus un fantazējis, kā pats varētu sacerēt stāstus. Es apzinos, ka neko neesmu darījusi, lai noteikts talants man piemistu, vienkārši dzīves pūrā ir iedotas skaistas lietas. Ja kāda sūtība ir runāt, viņam ir jārunā; ja sūtība ir mācīt, ir jāstrādā skolā vai jāatrod cits veids, kā to darīt; ja cilvēka sūtība ir rakstīt, viņam ir jāraksta. Tikai tad, kad cilvēks seko savai sūtībai, viņš dzīvo, ir laimīgs un viņam nekas netraucē. Diemžēl 80 procenti cilvēku strādā darbu, kas viņus neaizrauj, viņi gaida, kad ātrāk tiks mājās, lai tad sestdien vai svētdien sāktu dzīvot pa īstam – adītu, knipelētu, lasītu, rakstītu, dziedātu.
– Tas taču nav jūsu gadījums.
– Sekot savam sapnim nav nemaz tik viegli, jo sabiedrība to bieži nepieņem. Jūtu, ka attālinos no saviem radiem, draugiem, paziņām, jā, atrodu ceļā jaunus cilvēkus, ar kuriem runājam vienā valodā, bet no lielas cilvēku daļas, kam kādreiz piederēju, attālinos.
Rakstīt sāku 4. klasē. Līdz 7. klasei mācījos Kalsnavas pamatskolā, tur bija brīnišķīgs literatūras pulciņa skolotājs, kas mudināja rakstīt dzejoļus. Reiz uzrakstīju dzeju par lelli un bumbām, un viņš nekādi neticēja, ka tas ir mans dzejolis. Tajā brīdī nolēmu, ka neapstāšos, rakstīšu vēl un pierādīšu, ka vārds, ko rakstu, ir tā vērts.
– Līdz šim publicēti jūsu dzejoļi, šis ir pirmais darbs romāna žanrā?
– Sevi par dzejnieci vai rakstnieci nesaucu. Tas ir apzīmējums, kas jānopelna gadiem. Liels vārds Latvijā ir Māra Zālīte, Inga Ābele, Nora Ikstena, es esmu cilvēks, kurš atradis savu vaļasprieku, un Dievs devis, ka ar to varu sakārtot arī savu fizisko pasauli. Nedomāju, ka kaut nedaudz reiz varēšu pietuvoties mūsu lielajiem dižgariem, lielajiem vārdiem.
– Kas ir maizes darbs ikdienā?
– Divus gadus nostrādāju bērnudārzā, tagad audzinu mazu bērniņu – savu trešo puiku. Bērnudārzā atgriezties nedomāju, lai gan tā bija lieliska darbavieta un bērni ir mūsu nākotne. Mana nākotne ir mani bērni, varu laiku nokavēt tikai viņiem. Visticamāk, ka turpmāk attīstīšu savas biedrības darbu, jo vēlos Aronas pagasta aktivitātēs dot arī savu artavu.
– Jūsu garīgais bērns ir grāmata. Pastāstiet par to!
– Grāmata tapa trīs gadu garumā. Tās sižetu nosapņoju. Pamodos no neticami dzīva sapņa, kurā redzēju visu stāstu līdz pēdējam sīkumam, arī galveno varoņu vārdus un izskatu. Tas bija spilgti un neizdzēšami, redzēju ainavu, attiecības tēlu starpā, kā tās attīstās. Man bieži ir bijuši spilgti sapņi, bet tas bija kas īpašs, kas nelaida vaļā, līdz to neuzliku uz papīra. Ik pa laikam darīju citas lietas, bet grāmatas tēli nāca pie manis un pieprasīja, lai iesākto novedu līdz galam. Pēc sapnī redzētajām dabas ainavām secināju, ka sižets noris Armēnijā. Tikos ar armēņiem, lai pārrunātu šīs tautas paražas, tradīcijas, vēsturi. Pētīju visu iespējamo informāciju, taču mani nepameta sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc kādas sarunas sapratu, ka stāsts tomēr notiek Horvātijā, tad vēlreiz meklēju visas nepieciešamās detaļas par šo zemi. Tas prasīja pusotru gadu.
– Vai jūsu romānam ir noteikts žanrs?
– Pirmā izdevniecība, kurai piedāvāju savu darbu, ieteica mainīt sižetisko līniju, lai romānu var ielikt noteiktā tematiskā rāmī – vai nu tas ir kriminālromāns, mīlas romāns, piedzīvojumiem tuvināts vai kas cits. Nolēmu neko nemainīt, lai izdevniecība pieņem uzrakstīto, kāds tas ir. „Jumava" pieņēma.
Mans iekšējais arguments bija tāds: ja no „lielā baltā mākoņa" tev kaut ko iedod, to mainīt nevar, tas ir tavs, un ar to arī jādzīvo.
– Kā tālāk? Pieļauju, ka nākamā sapņa, kas noderētu par sižetu grāmatai, nebūs.
– To esmu jau nosapņojusi! Tikai nespēju iedomāties, kā to īstenot. Sižets ir tik traks un nesaprotams – tas pieskaras policijas psihologu tēmai, tur ir bērnības pārdzīvojumi, sieviete… – manas zināšanas par to visu šobrīd ir nulle.
Esmu tomēr pārliecināta, ka sapņi nav nekas brīnumains. Ja mēs ko risinām un lūdzam, mums tas tiek iedots. Mēs saņemam to, ko lūdzam, tikai bieži neapjaušam lūguma blakusefektus vai tā sekas.
Jebkuram normāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka, lai cik ilgi tu strādātu pie sava darba, manā gadījumā – grāmatas -, finanses nav tavs dzinulis. Es strādāju trīs gadus, un, protams, finansiāli tas nebūs atgūstams. Bet, ja gribi domāt par naudu, jāiet strādāt bankā. Ja tava sūtība ir cita, dari to un noliec malā visas pārējās raizes.
– Ko vēlat grāmatas lasītājiem?
– Vēlu šo darbu 8. martā uzdāvināt sievietei, savai draudzenei, mammai, māsai. Vairāk vai mazāk grāmata tomēr domāta sieviešu auditorijai, kaut būšu priecīga arī par vīriešu atsauksmēm. Ko lasītājs var sagaidīt? Lielu piedzīvojumu līdz grāmatas pēdējai lappusei. Kā trešajā dienā pēc grāmatas iznākšanas teica kāda sieviete: „Esmu izvēlīga lasītāja, bet šai darbā man patika, ka grāmata tik labi lasās, un tas, ka līdz pēdējai lappusei bija reāli interesanti." Pie šiem vārdiem arī pieturos.
Romāna „Ābolu dūmi" izklāsts
Cenšoties glābt labāko draugu, britu kareivis Noa Afganistānā piedzīvo sprādzienu un nonāk slimnīcā kritiskā stāvoklī. Pēc rehabilitācijas Noa cīnās par vēlmi dzīvot. Kad ievainots ķermenis un dvēsele, kur rast spēku dzīvot tālāk? Nejaušība vai liktenis jauno vīrieti aizved uz Horvātiju. Izglābjot svešinieci no algotu slepkavu uzbrukuma, Noa kļūst par mafijas klana pēcteces Katarinas miesassargu. Viņš nežēlo sevi, lai sargātu Katarinas dzīvību un drošību, līdz tas kļūst pārāk sarežģīti, jo traucē vīrieša pagātne, greizsirdība un nepārvarama vēlme pēc sievietes, no kuras jāturas pēc iespējas tālāk.
Vai ticībai ir sēkla, no kuras tā atkal spēj izaugt, kad šķietami mirusi pašā dvēselē? Vai pašaizliedzīga mīlestība sniedz patvērumu? Vai vēlme atriebties neatņem veselo saprātu?
28.02.2017.