Imants Zembergs no Lubānas mūsu redakcijā ieradās ar grāmatām. Viņa atmiņu grāmatas "Pēckara bērni", "… Kur meži šalc, vidū tehnikums balts…" un "Mežs – mūža mīlestība" iznākušas izdevniecībā "NT Klasika" un daudzu acīs jau guvušas ievērību.
Kavējoties atmiņās par dzīvē pieredzēto, autors sniedzis ieskatu bērnībā, jaunībā, darba gados un devis pienesumu savas paaudzes meža nozares darbinieku dokumentēšanā.
– Kā dzima ideja rakstīt autobiogrāfiski vēsturisku triloģiju? – vaicāju grāmatu autoram.
Imants Zembergs: – Daudzus gadus aktīvi darbojos vietējā avīzē „Lubānas Ziņas", reiz redaktore Ligita Pētersone ierosināja uzrakstīt
ko nopietnāku. Tad atzinu, ka jau sen vēlos uzrakstīt par savu dzīvi. Izdevniecība „Jumava" un Pašvaldību savienība tobrīd bija izsludinājusi konkursu grāmatai par dzimtās vietas vēsturisku aprakstu, lubānieši samusināja sūtīt arī man savu darbu. Bija noteikts datums, līdz kuram manuskripts jāiesniedz, tā nu pirms pieciem gadiem to uzrakstīju. Konkursa žūrija atzina, ka tā ir daiļliteratūra, un balvu piešķīra Ingunai Bauerei. Dabūju sponsorus un 50 eksemplāru tirāžā šo grāmatu izdevu brošūras veidā. Padalīju draugiem, bija labas atsauksmes, un draugi teica, ka rakstītais prasās pēc turpinājuma. Ķēros klāt un uzrakstīju par Aizupes Meža tehnikumu. Pēc pamatskolas beigšanas izturēju lielu konkursu (pieci uz vienu vietu) un savulaik mācījos šajā tehnikumā. Laimējās, jo grāmatas manuskriptu atbalstīja Varis Sīpols, kas tāpat bija beidzis Aizupes Meža tehnikumu un vadīja Latvijas-Zviedrijas kopuzņēmumu „Latsin". Grāmata "… Kur meži šalc, vidū tehnikums balts…" iznāca 500 eksemplāru lielā tirāžā. Atsauksmes rakstīja cilvēki, kurus pat nepazinu. Visi vēlēja darbu tupināt. Tā kā biju jau rakstīšanā iesilis, sēdēju pie datora un rakstīju vēl. Varis Sīpols sponsorēja arī nākamās grāmatas izdošanu un bez tam sponsorēja arī pirmās grāmatas izdošanu grāmatas formātā.
– Vai darbs pie datora raizes nesagādāja?
– Nebaidīties strādāt ar datoru mani iemācīja Ligita Pētersone. Daudz palīdzēja toreizējais mācītājs Guntis Želvis, vēl citi. Paldies par pacietību jāsaka dzīvesbiedrei. Pie datora esmu nosēdējis vairāk nekā piecus gadus, esmu nokalpinājis līdz nāvei trīs datorvectētiņus.
Varu teikt, ka pirmā grāmata man gāja caur sirdi, jo tā ir par bērnību. Kādi tie laiki toreiz bija, tā, ar bērna acīm skatoties, rakstīju. Tur ietverta Latvijas vēsture, parādot, kā ar padomju okupāciju tika lauztas cilvēku tradīcijas, Latvijas brīvvalsts. Otrā daļa ir par skolas laiku, kā tiek dibināti kolhozi, kā rit dzīve dzimtajā vietā.
Interesanti, ka grāmata par tehnikumu mani izcēla no slimības gultas. Bija smags astmas saasinājums, un mani sūtīja pie dakteriem uz Rīgu. Teicu, ka būs jāpagaida, jo jāpabeidz grāmata. Kad to izdarīju un aizbraucu uz galvaspilsētu, ne vairs jutu slimību, neko. Pieslēdzoties grāmatas pasaulei, atkal biju kļuvis 17 gadu vecs jauneklis, man apkārt spīdēja saule un skaistas meitenes. Tā nu iejušanās jaunības gados slimību uzvarēja. Rīgas dakteri tik plātīja rokas un prasīja, kāpēc pie viņiem tāds vesels cilvēks esmu sūtīts.
– Grāmatas atvēršanas svētki notika Lubānā, tāpat Rīgas izdevniecībā. Vai konkrētie izdevumi nonākuši Latvijas bibliotēkās?
– Ārzemēs ir tā, ka valsts zināmu skaitu grāmatu publiskajām bibliotēkām iepērk, Latvijā ir otrādi – man pašam septiņi grāmatas eksemplāri bija jāatdod Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Esmu uzdāvinājis izdevumus arī Lubānas novada bibliotēkām Meirānos, Indrānu bibliotēkā, Lubānā.
LTV raidījumā „Aizliegtais paņēmiens", analizējot, kāpēc grāmatas Latvijā ir tik dārgas, mana grāmata „Pēckara bērni" tika ņemta kā piemērs. Tās pašizmaksa ir apmēram 4 eiro, grāmatnīcās maksā vairāk nekā 8 eiro. Lauvas tiesu no grāmatas cenas paņem izplatītājs un realizētājs.
– Vai nedomājat par vēl kādu rakstu darbu?
– Tagad esmu brīvdomātājs, nedaru neko. Kad beidzu pēdējo grāmatu, kādus trīs mēnešus biju kā no laivas izmests. Bija tukšums, nezināju, kur sevi likt. Dienā pie datora biju strādājis četras stundas. Daudz negribu atklāt, bet kāda jauna iecere šai jomā ir gan. Ir pasūtījums rakstīt grāmatu par medībām. Tā kā pats esmu bijis mednieks, tā lieta man ir skaidra.
– Vai grāmatu pasaule kā lasītājam jums nozīmīga arī pašam?
– Grāmatas bijušas mani sabiedrotie, kamēr vien sevi atceros. Lasīt iemācījos, kad vēl nebija pilni seši gadi. Mājās mums ābeces nebija, bet bija 30. gadu Ticības mācības grāmata. No tās arī iemācījos lasīt. Māte bija šuvēja, vienmēr ar darbu aizņemta, brālis ganīja govis, un man mājās nebija īsti, ko darīt. Tad māte teica – mācies lasīt. Tā iesāku. Un uzreiz tā lieta mani aizrāva. Kad gāju ganos, saimniece bija tautskolotāja, viņai bija liela bibliotēka. Centos izlasīt visu viņas plašo grāmatu klāstu, sākot ar Kurts-Māleres darbiem, Aleksandra Grīna „Dvēseļu puteni" un citas. Kad biju armijā, meitenes teica, ka ar mani var draudzēties kaut vai tāpēc, ka rakstu vēstules uz četrām lapām kā romānus. Tagad vairāk lasu Latvijas 30. gadu vēstures grāmatas.
– Vienmēr esat respektējis baznīcu, Dievu.
– Mamma savulaik teica: „Jūs varat būt jelkas, kaut komunisti, tikai nezaimojiet Dievu." Varu apliecināt, ka Dievs man daudzreiz ir palīdzējis. Gan pa slimību līniju, gan dienot armijā. Reiz, kad naktī kā zaldātam man bija jāiet sardzē, dienesta biedrs lūdzās, lai apmaināmies. Šai vakarā sargāt noliktavu vēlējās doties viņš. Sākumā negribēju piekrist, pēc lielas lūgšanās piekritu. Sardzes laikā šis puisis tika nodurts.
Ko lai saka, esmu cilvēks, kurš tic liktenim. Kad Dievs mani radīja, Viņš zināja arī to, kad sauks pie sevis. Līdz ar to aiziešana mani nebaida. Man ir ticība un skaidra doma, ka savai laipiņai pāri neaiziet neviens. Mirst profesori, mirst karaļi, un arī es, kad būs pienācis laiks, tai skaitā.