Tautā iemīļotās dziesmas „Cielaviņa", „Dāvāja Māriņa", „Atziedi, dvēsele", „Pa septiņiem vārtiem", „Pēc simt gadiem Piebalgā" un daudzas citas 16. decembra vakarā priecēja klausītājus un bagātināja dvēseles spēkus dzejnieka Leona Brieža 65. dzimšanas dienas koncertā Rīgā.
– Es ļoti lepojos ar savu dzimto Mētrienas pagastu, ar dzimto Madonas pusi un esmu ārkārtīgi aizkustināts par šo neparasto, skaisto, neaizmirstamo manu novadnieku madoniešu sarūpēto dāvanu man dzimšanas dienā, – 16. decembra vakarā koncertzālē „Rīga" sarīkojuma „Atziedi, dvēsele!" izskaņā teica dzejnieks Leons Briedis.
Koncertuzvedumā piedalījās Aija Andrejeva, Dainis Skutelis, grupa „Credo", Ginta Krievkalna, Žoržs Siksna, Ingus Pētersons, Adrians Kukuvass, Normunds Rutulis, Roberta Kumsāre, Rīgas Doma zēnu koris diriģenta Mārtiņa Klišāna vadībā, koris „Balsis" diriģenta Inta Teterovska vadībā, mūziķu sastāvs, ko vadīja Kristaps Krievkalns. Lai gan vakars bija mūzikas caurvīts, goda vietā tika celta arī dzeja – gan aktiera Arta Robežnieka sniegumā, gan no videoekrāna – Leona Brieža vizuālajos dzejoļos maraigrammās un viņa paša dzejiskajās pārdomās.
– Cik skaisti, ka šovakar kopā mūs sapulcējusi dziesma, – uzrunājot klausītājus, uzsvēra jubilārs. – Nezinu, vai tas bija nejauši vai likumsakarīgi, bet 1977. gadā Radio mājā mēs satikāmies ar maestro Raimondu Paulu un kopš tā laika turpinām kopīgi strādāt. Paldies arī citiem dziesmu autoriem – komponistam, dziedātājam Adrianam Kukuvasam, Uldim Stabulniekam, Ivaram Vīgneram un brīnišķīgās kora mūzikas paraugam, dziesmas „Līgo, vērmele, rūgtainīte!" autoram Agrim Engelmanim.
Kas tad ir laime? Laime ir tad, kad tu mīli, un laime ir arī tad, ja tevi mīl. Šodien tā ir laime kaut uz brīdi sajust, ka kāds kaut iztālēm mīl.
Koncerta idejas dzimšana
Ideja par jubilejas koncertu radās Madonas novada pašvaldības kultūras nodaļas vadītājam Jānim Kļaviņam, kad rudenī Madonas novada bibliotēkā kopā ar Leonu Briedi svinējām Dzejas dienas. – Pa šo laiku esmu ieguvis lielisku draugu, jo Leons Briedis kļuvis kā dvēseles radinieks, – pauda pasākuma producents. Jānis Kļaviņš piebilda, ka īstenībā šo dāvanu dzejnieks sarūpējis sev pats, „mēs pārējie esam vien mazliet notraukuši putekļus no viņa un komponistu sendienu dziesmām".
Dzīvē un dzejā
Leona Brieža fenomenā man vienmēr patikusi dzejnieka intelektuālā daudzpusība un negaidītās, cilvēciskās virāžas. Sarunā ar „Staru" Leons Briedis atzina, ka, jā, viņš dzejo, tulko, vada izdevniecību, bet viņam pietiek laika arī vaļaspriekiem. – Mans hobijs ir veļas mazgāšana, jo tas pamatā ir darbs ar rokām, – smaidīja dzejnieks. – Tas ir kontakts ar audumu, tāpat kā rakstot – kontakts ar baltu papīra lapu. Mazgājot drēbes ar rokām, es atpūšos, pa to laiku varu domāt, just un pat sacerēt dzeju. Tad atslēdzos no dzīves rūpēm, likstām, ķezām, ieeju tikai darba procesā. Bez tam ir arī citi darbi, ko patīk veikt laukos: skaldīt malku, pļaut sienu. Pilsētā no tā visa esi atrauts – sēdi uz balkona un pīpē, tāpēc man urbāniskais dzīvesveids nepatīk. Atzīstu visus pilsētas un tehnoloģiju labumus, bet dzīvoju Rīgā savrup, teju kā kādos laukos. Esmu dzimis vidzemnieks, dzīvoju Pārdaugavā – Kurzemē, un visa Latvija man safiksējusies kopā. Ļoti labi saprotos gan ar latgaliešiem, vidzemniekiem, gan zemgaļiem, kurzemniekiem, lībiešiem.
Kad ieminos par neskaitāmo valodu tulkojumiem, Leons Briedis piekrīt: – Jā, šie kontakti pat kādreiz šķiet nedaudz par traku, īsts Bābeles tornis. Tomēr – cik tas ir skaisti, ka varu sarakstīties ar visu pasauli. Es neesmu pasaules cilvēks, tai pašā laikā mana dzīve ir visa pasaule: te kāds uzraksta no Japānas, te Austrālijas, Indijas vai Amerikas. Tā ir liela laime, ja, piemēram, esi salamājies ar kādu latvieti un pēkšņi saņem uzmundrinošu vārdu no brazīlieša. Tad atkal esi tu pats.
Savā zemē
– Ir grūti dzīvot kopā ar savējiem – to visi zinām, daudz vieglāk ir būt par ciemiņu kāda cita mājās, – aizdomājās jubilārs. – Tomēr mans dzīves kredo ir tāds, ka nekur cilvēks nav tik skaists kā savās dzimtajās mājās. Lai cik sūri klātos latvietim Latvijā, tik un tā viņš Latvijā ir savā zemē, savās mājās, un tā ir viņa vieta. Anglijā, Īrijā, Austrālijā viņš ir bagāts, turīgs, bet Latvijā viņš ir skaists, jo ir pie sevis, pie zemes. Esmu uguns zīme, visu laiku degu. Tai pašā laikā uguns jau nedeg gaisā, ir vajadzīga zeme, nepieciešams savākt žagariņus, malku vai atrast divus akmeņus, lai iešķiltu uguni, – tātad vajadzīgs pamats. Kā uguns zīmei mans ideāls ir stabilitāte, miers, zeme, saskaņa. Vienmēr esmu garīgā kustībā, rakstu braucot, ejot, staigājot, mani nekad nav traucējuši cilvēki, trokšņi, mūzika, nekas. Mans klusums noslāpē jelkādu pasaules troksni, pat lidmašīnu motoru rēkoņu tas noslāpē, jo mans iekšējais klusums, kurā dzimst vārdi, vienmēr izrādījies stiprāks par ārpasaulē notiekošo.
Foto: MĀRTIŅŠ ZĪDARS/kas jauns.lv