Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā turpina diskusiju ciklu „Sarunas par Eiropu pie kafijas tases". 26. novembrī Madonas bibliotēkā notiekošās diskusijas temats ir veltīts izdzīvošanas izredzēm.
Diskusiju mērķis ir paraudzīties pašiem uz sevi un apzināties risināmās problēmas, pārliecināties par pašu uzskatiem un nostāju. Sarunas ir pārdomas par notiekošo vai draudošo Latvijā, Eiropas Savienībā, pasaulē. Vienlaikus sarunas ļauj kļūt arī precīziem, jo, ja cilvēks savās domās nav precīzs, ar viņu spēlējas velns. Individuālās izdzīvošanas izredzes ir visai lielas, tomēr sadarbībā tās būtu vēl lielākas. Lai gan pēdējā laikā arī individuālā izdzīvošana kļūst problemātiska. Turklāt jautājums ir ne tik daudz par indivīdu, cik par valsts un tajā dzīvojošo indivīdu izdzīvošanas izredzēm. Nepārdomājot un atbilstīgi nerīkojoties, it viegli pielikt punktu valstij. Iespējams, ka reģions „Latvija" turpinās pastāvēt kā savdabīgs rezervāts vai brīvdabas parks, taču šāds iestādījums nav valsts. Turklāt varbūt Latvijas valstij jau ir pielikts punkts?
Paradoksāli, taču līdzšinējo valsts pastāvēšanu un tās izdzīvošanas izredzes ir nodrošinājusi Eiropas Savienība, nevis pašmāju politikāņi, kas ērti iejutušies visvareno lomā. Ar ko Dievs atšķiras no politikāņiem? Viņš nedomā pirmām kārtām par reitingu un tikšanu pie barotnes. Viņam nav nepieciešama reklāma. Viņš saprot, kas ir politika, un nav politikānis. Viņš saprot, kas ir budžets, prioritātes. Taču Latvijā nav pārskatāma plāna pat uz pieciem gadiem, bet par prioritātēm tiek vien gvelzts. Toties budžeta sastādīšana viņiem grūtības nesagādā – tas darāms mehāniski, vai arī tas ir citu uzdevums. Lielākoties politikāņi atgādina ūdenskrituma diriģentus.
Tiek gvelzts par ilgtspējīgu attīstību, nenodrošinot pat pastāvēšanu. Tiek piesauktas inovācijas un tehnoloģijas, bet to ieviešana atstāta uz kādu vēlāku laiku. Par to it labi liecina „valstiskā attieksme" pret zinātni un izglītību. Citviet tās Eiropā ir prioritāte, jo īpaši krīzes apstākļos, bet Latvijā labāk izvēlas idiotizācijas neceļus. Tas ļauj aizvien straujāk provincializēties un sakuplot iznirelībai. Zināšanas vairs nav pašvērtība, tās vēl var uzskatīt par kaut kādu vērtību, tomēr priekšroka tiek dota izsišanās un caursišanas spējām. Globalizēšanās norisēs pasaule sarūk, un Latvija kļūst par šīs pasaules provinci, jo arī lokālais tiek atstāts novārtā.
Izdzīvošanas izredzes ir atkarīgas no sabiedrības izglītotības, iesaistīšanās sociālos un politiskos procesos. Tas paredz sadarbību, partnerību, sociālo dialogu. Bet Latvija brīžiem šķiet kurlo zeme. Turklāt dažkārt vērojams reti kur sastopams paradokss: darba ņēmēji un darba devēji velk vienu un to pašu meldiņu. Vai Latvijā ir iespējams kritisks skatījums uz notiekošo? Ja jau izdzīvošanas izredzes ir atkarīgas no sabiedrības pašorganizēšanās un kooperēšanās, kāpēc sabiedrība ir tik kūtra? Kāpēc tā klusē, sarunājoties vien pa kaktiem vai internetā?
Latvijas izdzīvošanas izredzes lielā mērā ir atkarīgas no demogrāfiskā stāvokļa. Jau tagad demogrāfiskā pārklātība ir satraucoša, turklāt gandrīz trešdaļa no pēdējā laikā dzimušajiem bērniem jau nedzīvo Latvijā. Vai cilvēkam Latvijā vispār ir kāda vērtība un nozīme? Kāpēc atbildības vietā ir tikai runas par atbildību? Kā iespējams panākt atbildīgu rīcību?
Politikāņi ir iemanījušies uzurpēt pat varu, t. i., vienīgi viņi nodarbojoties ar politiku. Īstenībā ikviens cilvēks īsteno noteiktu politiku, un viena no tās izpausmes formām ir diskusija. Tāpēc par šiem jautājumiem, kas lielākoties izteikti apgalvojuma formā, diskutēsim 26. novembrī pulksten 17. Mācīsimies praktizēt varu, neļaujot ar sevi manipulēt. Diskusijā kā eksperti piedalīsies filozofe Māra Kiope un Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks. Laipni gaidīts ikviens!
Autors: IGORS ŠUVAJEVS