(Turpinājums. Sākums 16.07.09., 23.07.09.)
Mīti un realitāte
Dodoties šajā ceļojumā, daudzi mūs brīdināja par autoinspektoru īpašo attieksmi pret automašīnām no Latvijas, kas izraisa nepieciešamību apbruņoties ar lielām naudas summām, lai spētu samaksāt par šīs īpašās attieksmes radītajiem augļiem. Reālā īstenība ir tāda, ka autoinspektoru uz ceļiem patiešām ir daudz. Dienā mums nākas pabraukt garām vairākiem desmitiem ceļu satiksmi kontrolējošajiem inspektoriem, bet mēs satiksmes noteikumus nepārkāpjam, un mūs neviens neaptur. Izņēmums rodas pēc Krasnojarskas, kur tiek apturēta pirmā un otrā ekipāža it kā bez redzama iemesla. Pēc dokumentu pārbaudes un aptaujāšanās par brauciena mērķi mēs saņemam laba ceļa vēlējumus un varam doties tālāk.
Pēc Krasnojarskas ceļa apstākļi nav pasliktinājušies, un ierastajā ritmā – pie spidometra atzīmes 100 kilometru stundā – dodamies tālāk. Negatīvie mīti tiek svītroti viens pēc otra. Virzienā no Krasnojarskas uz Taišetu sākas īstenā un sen gaidītā Sibīrijas ainava – ar eglēm, priedēm un bērziem apauguši pauguri, kurus vietējie iedzīvotāji mēdz saukt par sopkām. Šeit Sibīrija demonstrē savu plašumu, varenību un īpašo krāšņumu. Tas ir kaut kas ļoti tuvs tiem ainavu stāstiem par Sibīriju, ko esam dzirdējuši un iztēlojušies, pateicoties savu vecmāmuļu un vectēvu nostāstiem par laikiem, par cilvēkiem un notikumiem pirms vairāk nekā 60 gadiem.
Pārdomu vējos par Sibīrijas dabu un sibīriešu raksturu esam nonākuši pie Ačinskas pilsētas vārtiem. Kamēr autovadītāji uzpilda degvielu, vērojam milzīgu, vēl senajos padomju laikos būvēto alumīnija rūpnīcu. Šeit alumīnija rūda tiek iegūta dziļi zem zemes, uznesta augšā, bagātināta rūpnīcas tehnoloģiskajos procesos un pēc tam elektrokrāsnīs kausēts alumīnijs. Tukšā rūda pēc tam cauruļvados tiek transportēta uz „izgāztuvi" – tukšo iežu savākšanas vietu. Vērojot rūpnīcas darbības laikā izveidojušos izstrādātās rūdas kalnu, nāk prātā doma, ka rūpnīca šajā vietā jau strādājusi vismaz 50 gadus un pilnīgi iespējams, ka šeit ir strādājis arī kāds no mūsu tautiešiem. Dodoties dziļāk Sibīrijas austrumu daļā, šādas un tamlīdzīgas latviešu pēdas mēs uziesim vairāk un vairāk.
Esam apstājušies kalnā pirms Kanskas un vērojam ielejā izpletušos pilsētu. Var redzēt, ka aiz pilsētas ceļš atkal iet kalnā un sākas spirgts priežu mežs. Īsajā atpūtas reizē apspriežam situāciju un konstatējam, ka esam atjaunojuši kustību atbilstoši sākotnēji izstrādātajam grafikam. Tas nozīmē, ka tuvākajās dienās sagaidāma pelnītā atpūta, kas sāksies ar Valentīnas un Staņislava Sidorecu apciemojuma viņu lauku mājās Ļeonovas ciemā. Bet tas rīt. Šobrīd ceļš jāturpina ar aprēķinu, lai nākamās dienas pēcpusdienā apmēram no pulksten 3 līdz 4.30 sasniegtu vietu, kur mēs tiekam gaidīti jau vairākus mēnešus. Tas nozīmē, ka šajā dienā jāpārvar vēl nepilni 200 kilometru, kas sakrīt ar Taišetas pilsētas atrašanās vietu. Moteļu rindas gar ceļa malā paliek arvien retākas, un mums samazinās cerības pārnakšņot kādā no ierastajām atpūtas vietām. Izskatās, ka šoreiz būs jāmeklē naktsmājas pilsētas viesnīcā vai kādā citā tamlīdzīgā vietā. Nevienam nav iebildumu par šādu risinājumu, tāpēc kāpjam iekšā mašīnās un dodamies tālāk uz Austrumiem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 30.07.2009.