(Nobeigums)
Aprunājamies ar Aleksandru, vai viņam nebūs iebildumu, ja baltās piemiņas zīmes liek šajā vietā, zem lielajām priedēm, dažu metru attālumā no viņu ģimenes kapiem. Saņēmuši mūsu lēmumam apstiprinošu atbildi, ķeramies pie darba. Darbu vadītāja pienākumus uzņemas Andrs. Galvenā palīga pienākumus viņš uztic savam dēlam Kārlim. Mēs, pārējie, tiekam norīkoti dažādos palīgdarbos – padot, atnest, aiznest un pienest. Izrādās, ka nebijām pietiekami novērtējuši priežu saknes, kas šajā vietā izrāda lielu pretestību. Bet līdzpaņemto instrumentu arsenālā atrodas cirvis, ar kā palīdzību Kārlis pieveic spītīgās saknes, nenodarot lielajiem kokiem būtiski dzīvību apdraudošu kaitējumu.
Pēc krietnas stundas krusti ir uzstādīti, izlīdzināti taisnā līnijā un vienā augstumā. Pa šo laiku Inga ir salasījusi skaistākās pļavu puķes, veselus piecus pušķus – katram no mums, ieskaitot Aleksandru. Svinīgā noskaņojumā nostājamies pie tikko uzstādītajām piemiņas zīmēm. Ekspedīcijas dalībnieku emocionālais līmenis ir sasniedzis augstāko pakāpi. Pēc klusuma brīža tiek teikti aizkustinoši vārdi, veltīti vectēvam Pēterim Matisonam un simtiem citu šajā novadā pāragri mūžībā aizgājušo represēto latviešu. Četri balti krusti šeit, Tālajos Austrumos, mirušajiem latviešiem no visiem četriem Latvijas novadiem – Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales. Četri balti krusti par piemiņas zīmi izsūtītajiem un šeit mirušajiem tautiešiem no četriem rajoniem – Alūksnes, Balviem, Gulbenes un Madonas, kas tika savākti vienuviet un vesti vienā ešelonā tajā skarbajā 1949. gada pavasarī. Mūsu vēlējums, lai šie baltie krusti liek padomāt ikvienam šeit un Latvijā, ka nekas nav aizmirsts un neviens nav aizmirsts. Esam pilni apņēmības, lai Tālajos Austrumos un Sibīrijā mirušie tautieši mūžam tiktu saglabāti mūsu tautas gaišā piemiņā.
Meža ciemats dzelzceļa 50. kilometrā
Mums atlicis pēdējais uzdevums – izpētīt 50. kilometra ciematu. Apskatīties dzelzceļa staciju, veikalu, medpunktu un vidusskolu, kurā mācījušies daudzi izsūtītie latviešu bērni. Vispirms dodamies meklēt dzelzceļa staciju. Tā varētu kalpot par orientieri citu objektu atrašanās vietas identifikācijai. Mums priekšā plešas klajš laukums vairāku simtu hektāru platībā, ar dažiem pakalniem. Bet no meklējamās stacijas nav ne miņas. Saprotam, ka bez Aleksandra palīdzības mēs neko neatradīsim. Viņa pavadībā dodamies pāri laukam vietā, kur nelielā kalniņā izaugušas dažas priedes.
Pēc būtības situācija 50. kilometra ciematā ļoti līdzinās redzētajam 16. un 25. kilometrā – nekādu acīmredzamu pazīmju, ka šeit kādreiz bijusi dzelzceļa stacija, vidusskola, veikals un daudzas dzīvojamās mājas. Tikai dažāda auguma koki zināmā mērā liecina par to, ka ciemats nepazuda vienā dienā. Virzoties pa aizaugušo lauku, Aleksandrs pēkšņi apstājas: „Šobrīd mēs atrodamies dzelzceļa stacijā, kas funkcionēja līdz pagājušā gadsimta 60. gadu beigām. Diemžēl palikusi tikai vieta, bet ēka jau sen kā nojaukta." Esam neizpratnē, kā viņš var tik precīzi pateikt, kur bija uzbūvēta stacijas ēka. „Šajā vietā ir saglabājušās skaidras pēdas," skaidro Aleksandrs. „Paskatieties te uz zemes. Redzat kādreiz zemē izlieta, gadu gaitā sabiezējuša mazuta plankumu? Dažus metrus no tā ir bedre, kuras sienas nostiprinātas ar koka grodiem. Šajā akā tika izlietas nolietotās eļļas un citi tālākai lietošanai nederīgi naftas produkti."
„Redz, atradu resnu naglu," dzirdam Kārļa izsaucienu netālu no atrastā mazuta plankuma. „Šī nagla tajā laikā tika izmantota sliežu piestiprināšanai koka gulšņiem," skaidro mūsu pavadonis. „Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka atrodamies bijušās dzelzceļa stacijas teritorijā. Arī mūsdienās šādas naglas tiek pielietotas uz mazākas nozīmes dzelzceļiem. Vilciena kustības rezultātā radītās vibrācijas ar laiku izkustina tās, un sliedes kļūst nedrošas. Pa šaursliežu dzelzceļiem lokomotīves brauca salīdzinoši lēnām, vidēji 30 līdz 40 kilometru stundā, ar maksimālo ātrumu līdz 60 kilometriem. Ar šādām naglām nostiprinātais sliežu ceļš un vilciena ātrums tajā laikā bija pilnīgi saderīgas lietas."
Pavaicājam Aleksandram, kas notika ar dzelzceļa sliedēm un staciju. Varbūt tā nodega vai tika nojaukta un aizvesta uz citu vietu. Vajadzēja palikt kādai gruvešu kaudzei. Bet šeit tikai izlieta mazuta plankums, pussabrukusī aka un dzelzceļa sliežu nagla. „Dzelzceļa staciju nojauca drīz pēc tam, kad tika apturēta kravu pārvadāšana pa šaursliežu dzelzceļu šajā meža iecirknī. Tas varētu būt 60. gadu vidū. Samazinājās ciršanas apjoms, saruka transportējamo kravu apjoms, un dzelzceļš izrādījās nevajadzīgs. Es neredzēju, kur pazuda šajā vietā bijusī stacijas ēka. Visdrīzāk tā tika nojaukta. Derīgie būvmateriāli, tajā skaitā krāšņu ķieģeļi, tika aizvesti un izmantoti citā vietā, bet viss pārējais – malkā un sadedzināts uz vietas. Tāpēc nekādas pazīmes par kādreiz iespaidīgo un nozīmīgo stacijas ēku neatradīsim. Bet sliedes palika. Man pašam tas liekas dīvaini, ka sliežu ceļi tika demontēti tikai 90. gadu sākumā. To izdarīja Sivaku iedzīvotāji brīvprātīgā kārtā, cīnoties ar saimnieciskā sabrukuma sekām. Savu ieguvumu nodeva metāllūžņos un saņēma nelielu naudu. Droši vien lielāko daļu no tās nodzēra, liels pesimisms un depresija tajā laikā valdīja ne tikai Sivakos, bet lielākajā Tālo Austrumu teritorijā," Aleksandrs skaidro mums nesaprotamās pārvērtības šajā vietā.
„Līdzīgs liktenis piemeklēja skolas ēku, medpunktu, veikalu un dzīvojamās mājas. Šis ciemats salīdzinājumā ar iepriekšējiem noturējās visilgāk. Tas atradās dziļāk taigā, un te bija lielāki neapgūtie meža resursi. Tāpēc cilvēkiem bija darbs līdz pat 70. gadu vidum. Līdz tam laikam darbojās arī skola, veikals un medpunkts. Elektrolīnija no stacionāra enerģijas avota tā arī neatnāca līdz šejienei. Sabiedriskas nozīmes objekti – stacija, skola un visi pārējie – nepieciešamo elektrību iztikas minimuma līmenī saņēma no šeit uzstādīta dīzeļģeneratora, kas darbojās visu gadu."
Nofotografējamies bijušā ciemata vietā, priežu pakājē atstājam tradicionālo piemiņas zīmi – Balvu pilsētas karodziņu, ieņemam vietas savā visurgājējā un iegriežamies atpakaļceļā. Pa ceļam uz Sivakiem Aleksandrs daudz stāsta par dzīvi šajā pilsētiņā, no kuras nekas vairs nav palicis pāri, tikai nosaukums „Sivaki". Un ar to pilnīgi pietiek, lai mēs zinātu, kur meklēt no Madonas, Alūksnes, Balvu un Gulbenes rajona izsūtīto latviešu pēdas Tālajos Austrumos. Atbraukuši sakām lielu paldies Aleksandram, uzdāvinām dažādus suvenīrus. Andrs pasniedz cimdus, ko adījušas izsūtītās Balvu rajonā. Mēs gribam samaksāt Aleksandram par automašīnu un laiku, kas mums tika veltīts. Bet viņš kategoriski atsakās. Laikam tāpēc (un ne tikai tāpēc) Latvijā pret sibīriešiem un Tālo Austrumu iedzīvotājiem izturas ar lielu cieņu. Jā, viņi to ir godam pelnījuši.
* * *
Atvadāmies no Aleksandra, Olgas, viņas vīra un daudziem citiem sivakiešiem, kas sapulcējušies laukumā. Tikai dažas dienas šeit, bet piedzīvots tik daudz. Liekas, jau mēnesi esam pazīstami ar šiem sirsnīgajiem, draudzīgajiem un izpalīdzīgajiem cilvēkiem. Patiešām žēl ir šķirties no tādiem cilvēkiem, kādus mēs satikām šeit, Sivakos. Šajās dienās sapratām, kur un kā meklēt latviešu atstātās pēdas Tālajos Austrumos. Viena no svarīgākajām atziņām – to nav iespējams izdarīt dažās dienās, arī dažās nedēļās netiksim ar visu galā. Pilnīgi iespējams, ka šim darbam būs nepieciešami vairāki gadi. Savos meklējumos ir jāiet soli pa solim. Jārēķinās ar to, ka izpētes darbs var sazaroties un vienlaicīgi vajadzēs iet vairākos virzienos. Vai mēs to varam? Vai tas nebūs pārāk grūti un neērti jaunajai paaudzei?
Uzdodot šos jautājumus un meklējot atbildes, padomāsim par tiem, kas 1949. gada martā tika izsūtīti no savām mājām. Padomāsim par ciešanām, kuras viņiem vajadzēja pārdzīvot ceļā un pirmajos gados izsūtījumā. Daudzi no viņiem palika dzīvi tikai tāpēc, ka vispārēja naida un nicinājuma noskaņā atrada domubiedrus, līdzjūtīgus un izpalīdzīgus cilvēkus. Latvijas politiski represēto vēsturē ir pārāk daudz balto plankumu. Vēsturnieki līdz šim lielāko uzmanību ir veltījuši faktiem, kas dod mums tiesības būt apvainotiem, kašķīgiem un nesaticīgiem gan savā starpā, gan attiecībās ar krieviem un Krieviju. Šie labsirdīgie un atsaucīgie Sivaku iedzīvotāji arī ir daļa no krievu tautas, un viņi ļoti labi saprot, kāpēc mēs esam šeit. Viņi saprot, ka šīs represijas un rupja spēka demonstrācija nākusi no Krievijas, un jūtas līdzatbildīgi notikušajā. Bet ne jau tādēļ viņi ir palīdzējuši atrast mūsu izsūtīto senču atstātās pēdas šajā tālajā novadā. Savstarpēja izpalīdzība un atsaucība ir šo cilvēku kultūras pazīme, tas ietilpst viņu tradīcijās un nerakstītajos uzvedības likumos. Un no tā mēs daudz ko varam mācīties. Vēsturiskās netaisnības mēs neizlabosim, un nevajag tās likt savas dzīves izpratnes un attieksmes pamatā, kad runa ir par lielām un arī mazām lietām.
Jau rīt dodamies mājās. Žēl, ka neparedzētie apstākļi liek sasteigt atgriešanos. Mājupceļā mēs atradām latviešu atstātās pēdas Irkutskā, Krasnojarskā, Omskā un Tomskā. Atradām to vienīgo ciematu un dzelzceļa staciju pasaulē, kuras nosaukumā ierakstīts latviešu vārds. Piedzīvojām nomaldīšanās apjukumu un satikšanās prieku. Pārdzīvojām psiholoģiskas vētras un atkalredzēšanās prieku ar saviem mīļajiem mājiniekiem. Jā, nekur nav tik labi, kā mājās. Bet, lai par to pārliecinātos, vajag aizbraukt kaut kur tālu, tālu un pabūt vietās, kur nekad skaidri nevar zināt, kas būs rīt. Par piedzīvoto mājupceļā un atrastajām latviešu pēdām Sibīrijas plašumos interesentiem būs iespēja uzzināt ekspedīcijas aprakstā. Iespējams pat, ka ceļojuma piezīmes pilnīgākā un detalizētākā izklāstā tiks izdotas atsevišķā grāmatā līdz 2010. gada 25. martam, kad Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas novada politiski represētie kopā ar skolu jaunatni pulcēsies uz kārtējo zinātniski pētniecisko konferenci.
Autors: JĀNIS VANAGS