(12. turpinājums)
Vietējās skolas direktors
Kamēr mēs diskutējam ar pašvaldības vadītājiem par vēsturisko netaisnību un tirgus ekonomiskās sistēmas nelabvēlīgajām izpausmēm Sivakos, sarunai pievienojas skolas direktors Vitālijs Dubjaga. Ar skolas direktoru veidojas ļoti interesanta saruna. Viņš ir labi informēts par Staļina laika represijām un izsūtītajiem Sivaku novadā. Par to lielā mērā liecina skolēnu daudznacionālais sastāvs. „Kaut gan mācības notiek krievu valodā, etniskās īpatnības skolēnu uzvedības kultūrā, saskarsmē ar citiem vienaudžiem un attieksmē pret darbu saglabājas. Lai skolā radītu mācību procesam labvēlīgu vidi, direktoram un pedagogiem vismaz elementārā līmenī jāorientējas šajā kultūru sajaukumā. Man bija tikai 30 gadu, kad 1972. gadā sāku strādāt par skolas direktoru. Sākumā bija grūti atrast pareizo pieeju vecāko klašu skolēniem. Bet pamazām vairāk sāku iejusties jauniešu situācijā, iedziļināties viņu problēmās un interesēs, lielāku uzmanību veltīt skolas prasībām neatbilstošas uzvedības cēloņiem, nevis sekām. Izdevās atrast kopēju valodu, mainīt skolēnu attieksmi pret skolu, pedagogiem un mācību procesu," stāsta direktors. „Man ir laimējies mācīt arī latviešu bērnus. Vārda tiešā nozīmē – laimējies, jo ar viņiem nebija gandrīz nekādu problēmu. Saprātīga dzīves uztvere, nosvērtība domās un rīcībā, apzinīga attieksme pret mācībām un ārpusstundu pasākumiem – tādus es atceros bērnus no latviešu ģimenēm. Pirmajos mana darba gados skolā mācījās ap 10 bērnu no latviešu ģimenēm, pēc tam viņu palika arvien mazāk. Viens no latviešiem (viņa vārds ir Ludis Caune) vēl joprojām ir redzams skolas Goda plāksnē un visu laiku labāko skolēnu sarakstos. Šādu pagodinājumu viņš izpelnījās par teicamām sekmēm mācībās un aktīvu līdzdalību skolas organizētajos pasākumos. Kā redzat, šeit, Sivakos, ir atstātas nozīmīgas un visnotaļ cienījamas latviešu pēdas. Tās pat ir iemūžinātas mūsu novada vēsturē. Un tās nav vienīgās. Patlaban es nevaru droši apgalvot, ka mūsu skolā mācās arī latviešu bērni, bet šāda iespēja ir pilnīgi reāla. Jaunās latviešu sievietes, kuras tādu vai citādu iemeslu dēļ nolēma neatgriezties Latvijā, palika šeit, apprecējās ar vietējo krievu, ukraini vai baltkrievu, un tagad var tikai minēt, pie kādas tautības viņi pieskaita savus bērnus. Tāda ir dzīve. Tā ir pasaules globalizācijas procesu izpausme pie mums, kas sākās krietni agrāk, pirms par to politiķi un sabiedrība sāka runāt. Šajā globalizācijas periodā latviešu atstātās pēdas šeit, Tālajos Austrumos, būs grūtāk atrodamas, bet tas nenozīmē, ka to nav iespējams izdarīt. Mūsu skolas jaunatne jums var palīdzēt šajā lietā."
Skolas direktora apņemšanās ieinteresēt vietējos skolēnus izsūtījuma vēsturisko notikumu un izsūtīto likteņa izzināšanā ir tieši tas, kas mums būtu nepieciešams, lai varētu mazināt baltos plankumus politisko represiju vēsturē. Tas būtu lieliski, ja izdotos izveidot savstarpējās sadarbības un informācijas apmaiņas tiltu starp mūsu rajonu skolām, kuras iesaistījušās projektā „Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos", un Sivaku skolas audzēkņiem – sava novada vēstures izzināšanas entuziastiem. Kā zīmi turpmākai sadarbībai mēs uzdāvinām direktoram Madonas vidusskolu audzēkņu izgatavotos suvenīrus. Vitālijs Dubjaga ir dziļi aizkustināts un apsola, ka tie tiks novietoti goda vietā. Viņš atzīst, ka skolēnu rokām darinātās lietas ir lielisks piemērs, kā attīstīt bērnu fantāziju, strādājot pie dažādu viņiem interesējošu lietu izgatavošanas: „Šīs Latvijas skolēnu izgatavotās dāvanas es uzskatu par nelielu, bet nozīmīgu mūsu sadarbības pavedienu, kas rosinās mūsu skolas audzēkņus iesaistīties projektā „Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos". Arī Sivaku skola šā gada sākumā ir pieslēgta globālajam tīmeklim, un tas var būtiski atvieglot informācijas apmaiņu starp mūsu skolām. Esmu pārliecināts, ka mūsu audzēkņi ar lielu interesi iesaistīsies šajā un citos sadarbības projektos."
Starp citu, arī skolas direktors ir politiski represēto vecāku dēls. Klausoties šajā pieredzes bagātajā pedagogā un dzīves skolas pārzinātājā, esam spiesti atzīt, ka Latvijā ir līdzīgas problēmas, tikai tonalitāte atšķirīga. Saruna ieilgst, līdz Sivaku pašvaldības vadītājs dara zināmu, ka sarunātais pavadonis, kas apsolīja mūs aizvest uz latviešu nometinājuma vietām Sivaku šaursliežu dzelzceļa stacijās, jau no rīta ir aizbraucis uz rajona centru Magadagaču un atpakaļ būs tikai vēlu vakarā. Viņš mēģināšot sazvanīt vietējo mežzini, varbūt, ka tas varēs mums izpalīdzēt šajā lietā, bet tas varētu būt tikai pēcpusdienā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 01.10.2009.
Autors: JĀNIS VANAGS