(11. turpinājums)
Sīkās likstas tiek noliktas malā
Šodien, 17. jūlijā, mūs gaida lieli notikumi. Pilnīgi iespējams, ka šī būs nozīmīgākā diena ceļojumā, kurā mēs ceram saņemt atbildi uz vakar atrastajiem jautājumiem, un liela daļa neskaidrības mākoņu šodien varētu tikt kliedēta. Vispirms mums jādodas uz Sivaku valdības māju, kur vietējās pašvaldības darbinieki ir sarīkojuši mūsu ekspedīcijas dalībnieku oficiālu pieņemšanu. Pēc tam paredzēta tikšanās ar vietējās skolas direktoru, bet pēcpusdienā dosimies apzināt uzietās šajā novadā izsūtīto latviešu kādreizējās apmetnes vietas taigā garām Sivaku šaursliežu dzelzceļa līnijai. Mūsu transporta līdzekļi izrādījās nepiemēroti vietējiem lauku un meža ceļiem, tāpēc Valdis, Aivars un Andrs ir sarunājuši kādu vietējo autobraucēju, kas piekritis ar savējo visurgājēju mūs aizvest uz vietām, kuras tik nozīmīgas gan mums, gan tiem, kas te tikuši nometināti pirms sešiem gadu desmitiem.
Brokastīs esam sapulcējušies uzreiz pēc septiņiem. Visiem labs noskaņojums; varbūt tas ir prieks par saulaino rītu un skaidrajām debesīm. Tas nozīmē, ka arī diena būs saulaina un karsta, ar iespējamo lietus atvēsinājumu dienas otrajā pusē, kas lielā mērā var sarežģīt mūsu plānus. Moteļa ēdnīcā pavāri darbu sākuši pēc sešiem, lai paspētu pasniegt brokastis tālbraucējiem šoferiem, kas savus braucamos iedarbina jau pirms septiņiem. Mums tiek piedāvātas rītā ceptās pankūkas ar dažādām piedevām, dažas zupas un spēcīgāki gaļas ēdieni.
Jau gatavojamies izbraukšanai, kad apjaušam, ka nepieciešamie suvenīri palikuši remontētajā automašīnā, kas pašreiz atrodas aiz atslēgas. Remontdarbnīca durvis vērs tikai pēc deviņiem, kad darbā ieradīsies tās vadītājs, un mums atliek vien gaidīt.
Tikšanās ar Sivaku pilsētas vadītājiem
Remontdarbnīcas atslēga atrodas uzreiz pēc pusdeviņiem. Sameklējam savus suvenīrus, saliekam tos Andra mašīnā un dodamies uz Sivaku pilsētu satikties ar pašvaldības vadību. Mūs gaida vietējās pašvaldības vadītājs Vladimirs Berežnojs un viņa vietniece Larisa Muzurantova. Pēc atvainošanās par kavēšanos un draudzīgas sasveicināšanās dodamies uz sarunām priekšnieka kabinetā. Mēs ienākam palielā telpā, kuras vidusdaļā novietots priekšnieka galds un garenvirzienā gar sienām – krēsli. Acīmredzot, šeit notiek arī deputātu sesijas un tiek risinātas citas nozīmīgākās vietējās pilsētas un tās lauku teritorijas attīstības problēmas. Tas viss nebūtu slikti – darba apstākļi pilnīgi apmierinoši, ja neskaita tos solus gar sienām, kas liek domāt par pārlieku lielo sarunas dalībnieku nošķirtību un plaisu starp vietējās domes vadītājiem un deputātiem.
Sekojot līdzi pašpārvaldes vadītāju stāstītajam, atklājas, ka jaunie laiki Sivakos atnesuši būtiskas sociāli ekonomiskās problēmas. Pilnīgi iespējams, ka mūsdienu Sivaki būtu liels pārsteigums tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri šo nelielo pilsētiņu pirmo reizi ieraudzīja pirms 60 gadiem. Kādreizējo saimnieciskās darbības aktivitāti un pārmērīgo nodarbinātību ir nomainījusi ekonomiskā nomāktība un panīkums. Lielākais darba devējs Sivakos ir valsts un pašvaldības iestādes – dzelzceļa mezgls, pasts, skola, medpunkts un mežsaimniecība. Diemžēl pašvaldības iespējas veicināt saimniecisko darbību savā teritorijā ir visai ierobežotas, tāpēc tās vadība ir samierinājusies ar šo situāciju un uzskata, ka tuvākajos gados nav gaidāma saimnieciskās darbības paplašināšanās un darbavietu palielināšanās. Tas nozīmē, ka nelabvēlīgie demogrāfiskie procesi turpinās attīstīties, palielinot pensionāru īpatsvaru kopējā iedzīvotāju skaitā un samazinot iespējas jauniešiem atrast darbu pēc specialitātes iegūšanas Tālo Austrumu novada lielākajās pilsētās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.09.2009.
Autors: JĀNIS VANAGS