Ir patīkami un interesanti laiku pa laikam paklausīties kāda gudra un pieredzējuša cilvēka stāstos. Viens no šādiem cilvēkiem ir AINA LILIJA STRĀĶE, kas pagājušajā nedēļā nosvinēja lielu jubileju – 80 gadu.
Visu šo laiku viņa ar savām zināšanām un pieredzi ir priecējusi ikvienu, kas vēlējies kaut mirklīti uzkavēties viņas sabiedrībā. Pašlaik Aina Lilija Strāķe savas dienas aizvada Cesvaines pansionātā un ir ļoti pateicīga par šo iespēju.
Stāsta Aina Lilija Strāķe: – Mana dzīve aizsākās Galgauskas pagastā. Mamma un tēvs strādāja savā saimniecībā, un, kad es paaugos, manos pienākumos ietilpa govju ganīšana. Vēl tagad atceros, cik darbs bija grūts, nevarēju vien sagaidīt pusdienas laiku. Lai kliedētu garlaicību, vēroju dabu – ziedus un dzīvniekus. Pati apguvu lasītprasmi. Joprojām man tuvas ir grāmatas, bet, diemžēl, lāgā vairs nevaru saredzēt, tāpēc arī pati vairs nelasu.
Pa šiem 80 gadiem pieredzēts daudz priecīgu un arī skumju brīžu. Visspilgtāk Ainas Lilijas Strāķes atmiņā saglabājies kara laiks, kad nevienam neklājās viegli.
– Daudzi zaudēja visu, kas bija dārgs, – ģimeni, māju, saimniecību. Ir smagi stāstīt par šo laiku. Brīžiem liekas, ka tas viss ir noticis vēl pavisam nesen, – ar asarām acīs saka Aina Lilija. Beidzoties karam, cilvēki atgriezās savā dzimtajā pusē. Tika dibināti kolhozi un sovhozi. Arī Aina vienā no lielajām saimniecībām turpināja savas darba gaitas: – Visu mūžu esmu strādājusi smagus lauku darbus, bet nekad tie nav likušies par grūtu. Esmu lauku cilvēks, un tik ilgi, kamēr atļāva veselība, es darbojos laukā. Pēc kara, kad nebija ne naudas, ne pārtikas, bija daudz jāstrādā. Lai nopelnītu un palīdzētu ģimenei, braucu mežā, ar zirgiem uz staciju vedu baļķus un malku, ko sūtīja tālāk. Lielu daļu manas jaunības paņēma karš, bet nevienu brīdi nedomāju par to, kas varēja būt, ja būtu citādāki dzīves apstākļi. Esmu pateicīga, ka vispār varu dzīvot. Lai atpūstos no darbiem, dziedāju un dejoju. Šīs divas lietas man ir īpaši tuvas jau kopš bērnības. Atceros, kā mamma dziedāja man latviešu tautas dziesmas un, pateicoties viņai, arī pati iemācījos tās dziedāt. Katru reizi, kad palika skumji, uzdungoju kādu jauku melodiju. Manuprāt, latvieši ir dziedātāju tauta un joprojām cilvēkos ir saglabājusies vienotība dziesmā. Ja tā nebūtu, diezin vai tiktu organizēti Dziesmu svētki. Jaunībā labprāt arī apmeklēju balles, tad no sirds varēja izdejoties. Ja tagad būtu spēks kaulos, noteikti vēl pamēģinātu šo jauko nodarbi.
Vairāk lasiet laikrasktā STARS. 25.10.2008.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
IRĒNAS BOIKES foto