Šie Martas Bārbales vārdi arvien biežāk liek apstāties, apvaldīt emocijas, pārvērtēt savas dzīves laiku, paveikto, saprotot, cik ātri pasaulē viss mainās.
To sajutām šā gada 14. jūlijā, skaistā vasaras dienā, kad salidojām pēc 60 gadiem, kopš saņēmām atestātu un divas draudzīgas paralēlklases izklīdām pasaulē turpināt izglītoties un skoloties. Šogad tikāmies Madonas 1. vidusskolas septiņpadsmit 1957./58. mācību gada absolventi ar savu klases audzinātāju Ausmu Kauci skolā, „kur spārni mums auga", kur „iesākās mūsu vērtību mērs".
Joprojām kuplā liepu aleja ved kalnup uz skolu, kur drīz pārcelsies Madonas Valsts ģimnāzija un turpinās skolot apkaimes jauniešus, kuri, man gribas ticēt, tāpat vēlēsies satikties un pateikties savam laikam un skolotājiem.
Saprotu, ka mūsu satikšanās, atkalredzēšanās prieks, fotografēšanās uz skolas kāpnēm kā izlaidumā, sarunas pie skolas pavāru bagātīgi klātā galda, izdziedāšanās skolas zālē uz skatuves, kur kādreiz dejojām un muzicējām paši, spēlējām teātri un sapņojām, jautrie atmiņu stāsti – tas viss tik nozīmīgs un dārgs ir tikai mums, kas to piedzīvojuši. Par to vēlreiz gribas pateikties mūsu pedagogiem, kuri mums palīdzēja izvēlēties profesiju, iemīlēt darbu, redzēt, just, lepoties, priecāties par dzīvi, savu laiku, kas ir nepārvērtējama Dieva dāvana ikvienam cilvēkam. Taču cik bieži mēs kritizējam savu laiku, noliedzam to, šķendējamies, ka tā pietrūkst! Cik bieži aizvadām sev atvēlēto laiku steidzīgi, satraukti, pārslogoti, izmisuši, apmāti un piemirstam, ka mums faktiski pieder viss mūsu dzīves laiks – katra minūte, katra stunda, katra diena, katrs nodzīvotais gads, kad varam realizēt savas ieceres, talantu, strādāt, audzināt bērnus, mīlēt, baudīt dzīvi un priecāties.
Arvien vairāk pieķeros atziņai „Neļaujiet īgņām un pārsātinātiem ļaudīm izbojāt maģiskos mirkļus tiem, kuri tos prot izdzīvot!". Mirkļi krājas un uzrunā: „Nepazaudē
mūs – tos, draiskos un smeldzīgos, tos, ar pasakaino vizmu un tautasdziesmu dzidrumu, tos, veldzējošos ar avotu spirgtumu, tos, dziedējošos ar deviņvīru spēka stiprumu, tos, kas smaržo pēc zemes smaguma un rasā savākta ābolu groza!"
Mēs tos atcerējāmies un vēlreiz izbaudījām, tiekoties un priecājoties viens par otru, par mūsu laiku, savu skolu un skolotājiem.
Septiņpadsmit priecīgu 1957./58. mācību gada absolventu vārdā –
novadniece, Dailes teātra aktrise OLGA DREĢE
01.08.2017.