11. novembrī – Lāčplēša dienā – 85. dzimšanas dienu svinēja stirnietis JĀNIS GREISLIS, cilvēks, kura dzīvesgājums ir bijis smagu, pat mokošu pārbaudījumu pilns, taču par spīti tiem viņš ir spējis saglabāt savu gaišo skatījumu un sabiedrisko aktivitāti. Šobrīd Jānis Ērgļu pansionātā atkopjas no apsaldējumiem un cer pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās Stirnienē.
Jāņa Greišļa paaudzei dzīve ar vieglumu nav saistījusies. Tai iekrita smagais pārbaudījums uz saviem pleciem iznest Otrā pasaules kara smagumu un tā sekas. Arī J. Greislis, būdams 19 gadu vecs jaunietis, 1943. gada rudenī tika piespiedu kārtā mobilizēts un iesaukts Latviešu leģionā, kur karoja 15. izlūku bataljonā kapteiņa Lapaiņa vadībā. No Stirnienes viņš nebija vienīgais, ko mobilizēja. Izgājušus neilgu apmācību Ventspilī, jauniesauktos sūtīja kaujas laukā. Jāņa bataljonam nācās cīnīties aizstāvēšanās kaujās pie Opočkas (Krievija) un vēlāk arī atkāpties Latvijas iekšienē. Karots netika ar domām par neatkarīgu valsti vai citiem cēliem mērķiem, līdzīgi kā viņa biedriem arī Jānim tā vairāk bija cīņa par izdzīvošanu. Iespēju kādā brīdī dezertēt viņš nepieļāva. Pats viņš sevi uzskata par veiksminieku, jo kara laikā, par spīti vairākām bīstamām epizodēm, ievainojumos neiedzīvojās.
Cīņa par izdzīvošanu un brīvību
Kara laukā veiksme bija viņa pusē, taču, karam beidzoties, dzīve iegrozījās pavisam citādi. 1945. gadā kopā ar cīņubiedriem kādā sadursmē netālu no Stirnienes ar sarkanajiem strēlniekiem viņš tika ievainots. Smagi cieta plaukstas, taču pats Jānis uzskata, ka viņam veicies, jo kauli nopietni bojāti netika un krievu armijā atšķirībā no vāciešiem neizmanto sprāgstošas lodes, kuras ievainojumu padarītu daudz smagāku. Šādā stāvoklī liels cīnītājs viņš vairs nebija, tādēļ nolēma turpmāko laiku slēpties no padomju varas. Par spīti traumētajām rokām viņam to izdevās paveikt ļoti ilgu laiku – 17 gadu. Visu šo laiku viņš slēpās zem akas izraktā bunkurā. Naktīs vērpa. Palīdzēja arī saviem vecākiem sienu pļaut un izpildīt tās normas, ko uzlika padomju vara. Tika arī ceptas tortes. Ilgo laika posmu dēlam slēpties palīdzēja vecāki. Sākumā viņu un pārējos mežabrāļus, kas bija patvērušies apkārtnes mežos, meklēja aktīvi, taču, gadiem ejot, uzmanība atslāba. Arī vietējie ļaudis zināja vai nojauta par Jāni, taču izlikās to nezinām. Tomēr bija viens, kas varas iestādēm par viņu paziņoja. Jānis Greislis atminas, ka viņa arests bijis liels notikums. Ieradušies aptuveni desmit Valsts drošības komitejas darbinieku, arī visa Madonas milicija bijusi iesaistīta. Labprātīgi padoties viņš nevēlējās, taču beigās cita iespēja vairs neatlika. Viņu notiesāja pēc tā laika Kriminālkodeksa 58. panta, kas noteikti ir pazīstams daudziem politieslodzītajiem, – „Tēvijas nodevība, t. i., nodarījumi, kurus izdarījuši PSR Savienības pilsoņi, kaitējot PSR Savienības militāram spēkam, valsts neatkarībai vai teritorijas neaizskaramībai". Kara laikā par to pienāktos nāvessods vai vismaz 25 gadi izsūtījumā, taču Jānim Greislim piešķīra 12 gadu, kurus viņš pavadīja Mordovijas lēģerī. Tur viņu un pārējos politieslodzītos turēja aiz žoga, taču J. Greislis arī šo pārbaudījumu pārcieta. Ieslodzīto vidū viņš izcēlās ar savu godīgumu un darba tikumu un pildīja cietuma virtuves šefpavāra pienākumus. Pavāra iemaņas viņam palīdzēja arī pēc atgriešanās dzimtenē. Latvijā savu darba mūžu viņš aizvadīja vietējā sovhozā, kur bija kaltes pārzinis, taču novārtā netika pamestas arī virtuves lietas. Daudzi svētku galdi bija viņa nopelns. Atgriežoties Latvijā, viņš dabūja izciest visu to, ko bija lemts ciest „tautas ienaidniekiem". Aizdomīgus skatienus, saukšanu par fašistu, citas prasības un standartus, kā arī ierobežotas izaugsmes iespējas, taču vietējie iedzīvotāji pret viņu izturējušies labi, acīmredzot, rakstura dēļ.
Šobrīd sabiedriskā kārtā viņš ir uzņēmies rūpes par Stirnienes baznīcas saimnieciskajām lietām. Rūpējas, lai baznīcas apkārtne būtu sakopta, un uzpasē arī baznīcas mežu. Pirms pāris gadiem no Valsts meža dienesta ģenerāldirektora (nu jau bijušā. – Aut.) Jāņa Kinnas rokām saņēmis arī apbalvojumu par labāk izkopto meža cirsmu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 17.11.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto