Līdz 10. Saeimas vēlēšanām vairs tikai pāris dienu. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka neizlēmušo un uz vēlēšanām neejošo skaits ir ievērojams, liekot domāt, ka līdzdalība šajās parlamenta vēlēšanās, ko daudzi nodēvējuši par mūsu valstij izšķirīgām, būs rekordzema. To veicinājis gan cilvēku nogurums no politikas, gan neticība tam, ka varētu notikt pozitīvas pārmaiņas.
Politiķim būtu jāspēj uzrunāt Latvijas iedzīvotājus un potenciālos vēlētājus tā, lai tie apsvērtu domu nodot par viņu savu balsi. Vēlēšanas parādīs, kuru politiķu vai partiju izmantotie līdzekļi bijuši veiksmīgāki, veidojot komunikāciju ar vēlētāju – izgrūstais naudas apjoms, pārliecinošākā uzstāšanās televīzijas debatēs, līdz šim padarītās lietas, smukākais ģīmis uz reklāmas staba utt. Taču ir viena partiju priekšvēlēšanu aktivitāte, kas tām ir obligāta un neprasa tikpat kā nekādu finansiālu ieguldījumu, proti, tās ir partiju īsās jeb 4000 zīmju programmas.
Gadu gaitā to autori ir saņēmuši ne mazums kritikas gan par formālo pieeju programmu rakstīšanā, konkrētības trūkumu, gan muļķību un ko tik vēl ne. Arī pašiem vēlētājiem tiek pārmesta programmu nelasīšana un savas politiskās izvēles balstīšana uz pavisam citiem kritērijiem, piemēram, kuram deputātam labāka frizūra. Lai kā mēs katrs atsevišķi raudzītos uz partiju programmām, tās būs teju vai vienīgais politisko partiju dokuments, kurā ir ietverti politiķu solījumi un rīcības plāns tuvākajiem gadiem. Lai cik pavirši uzrakstīta tā būtu, vēlētājs, paņemot to rokā, var prasīt partijai atskaitīties par paveikto vai nepaveikto.
Šajā publikācijā centīšos paraudzīties tajā, ko mums savās programmās sola partiju apvienības, kurām saskaņā ar priekšvēlēšanu aptaujām tiek prognozēta iekļūšana 10. Saeimā.
Līdzīgas un tomēr tik atšķirīgas
Neraugoties uz bieži dzirdēto atziņu vai pārmetumu, ka partiju programmas cita no citas neatšķiras, tam īsti piekrist nevaru, jo par spīti labo lietu solīšanas maratonam partijām tomēr jāspēj rast solījumiem piesaisti pie reālās dzīves, vienlaikus padarot savu piedāvājumu atšķirīgu un pievilcīgāku nekā konkurentiem. Piemēram, „Vienotības" programmas ievads ir veltīts tikai un vienīgi pašreizējam premjeram Valdim Dombrovskim. Jau pati programma ir nosaukta par Dombrovska „Vienotības" programmu, vēlētājam skaidri liekot saprast, ka premjers ir visas apvienības galvenais vilcējs. Nenoliedzami riskants solis, jo, ja gadīsies nodegt Dombrovskim, smagi cietīs visa apvienība. To ir novērtējuši arī apvienības politiskie oponenti, uzmanību galvenokārt centrējot tieši uz premjera personu. Salīdzinājumam var teikt, ka viena no „Visu Latvijai!"-„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (VL!-TB/LNNK) līderiem Emīla Jakrina „nesmukums" ar Latvijas televīziju, visticamāk, būtiski neietekmēs apvienības dalību vēlēšanās, turpretī analoģiska situācija ar Valdi Dombrovski „Vienotībai" varētu būt liktenīga. Kopumā „Vienotības" programmai būtiski konkrētības trūkumu pārmest nevar. Ir ieskicēti veicamie darbi visās svarīgākajās jomās – ekonomikā, izglītībā, veselības aprūpē, demogrāfijā, ārpolitikā, reģionālajā politikā, valsts pārvaldē u. c., vienlaikus dodot arī sasniedzamo mērķu laika grafiku, kā trūkst daudzās citu partiju īsajās programmās. Tiesa, šajā programmā var atrast teikumus, kas liek izbrīnā nošūpot galvu, piemēram, viens no 4 gados sasniedzamajiem mērķiem ir „samazināt priekšlaicīgu mirstību par 20%".
„Saskaņas centra" (SC) īsā programma būtiski atšķiras no „Vienotības", un atšķirības ir ne tikai satura ziņā, bet arī pašā programmas konstrukcijā. Programma vairāk atgādina prozu, un vienīgais tajā sastopamais cipars ir 10, kam seko vārds Saeima. Lielu daļu no programmas veido to lietu uzskaitījums, kuras mūsu valstī ir nepareizas, bet tam uzreiz seko teksts par to, kā būtu jābūt. Daži piemēri – „nav attaisnojama valsts politika, ja Latvijas iedzīvotāji atsakās radīt bērnus un aizbrauc no valsts"; „mēs nekad neļausim samazināt veco ļaužu pensijas"; „mēs uzvarēsim šajās vēlēšanās, lai izveidotu profesionālu Ministru kabinetu. Ministri būs godīgi cilvēki, kas lēmumus pieņems kompetenti un ātri". Lakoniski izteikumi, kuriem vidusmēra cilvēks nevar nepiekrist, taču, paužot principus, jābūt blakus norādītiem arī instrumentiem, kas ļaus mērķus sasniegt.
Droši vien visatšķirīgākā īsā programma ir partiju apvienībai „Par labu Latviju" (PLL). It kā tapusi dialoga ceļā ar tautu, kas pati norādījusi uz svarīgākajiem programmas jeb Tautas deklarācijas punktiem, kā galveno izvirzot principu – „Cilvēks pirmajā vietā!". Kopumā deklarācijā ir 10 punktu, no kuriem daži, manuprāt, ir visai neveiksmīgi formulēti, piemēram: „Patstāvīga, izcilākā mazā ekonomika" vai „Darbs – nodrošināt iespējas un motivēt". Tiesa, šie deklarācijas punkti izvērstāk tiek skaidroti partijas pilnajā programmā, taču, ja cilvēkam būtu jāvadās tikai no Tautas deklarācijas, nevis pilnā programma ir pieejama Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā un vēlēšanu iecirkņos, tad vēlētājs īstu skaidrību no šiem vispārīgajiem punktiem negūst. Droši vien šāds programmas formāts bija PLL kampaņas veidotāju ieteikums. Var tikai zīlēt, vai tas dos pozitīvu vai negatīvu rezultātu.
Atšķirībā no PLL, VL!-TB/LNNK riteni nav centusies izgudrot no jauna. Tās īsajā programmā runāts par visām būtiskākajām sabiedrības jomām, vienlaikus liekot akcentu uz to, kas ir šīs nacionālās apvienības atšķirības zīme – nacionāli orientēta politika. To var lasīt arī programmā: „panāksim, ka darbā apkalpojošajā sfērā pieņem cilvēkus arī bez krievu valodas zināšanām – tas novērsīs latviešu jauniešu diskrimināciju darba tirgū", „starptautiskā līmenī iestāsimies par totalitārā komunisma noziegumu pielīdzināšanu nacionālsociālisma noziegumiem" utt. Kaut arī ievērojamu daļu no programmas aizņem šādi un līdzīgi plānotie pasākumi, programmā tiek gana daudz runāts arī par demogrāfiju, izglītību un ekonomiku. Taču, līdzīgi kā daudzu citu partiju programmās, arī šajā varētu vēlēties vairāk konkrētības un pamatojuma ar skaitļiem.
Līdzīgi kā SC arī „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (PCTVL) īsajā programmā dominē teksti, kas rakstīti jābūtības izteiksmē. Šur tur var pamanīt arī kaut ko konkrētu: „saglabāsim vecāku pabalstus pašreizējā līmenī un līdz 2013. gadam trīs reizes paaugstināsim neapliekamo minimumu strādājošajiem vecākiem" vai „piešķirsim krievu valodai oficiālas valodas statusu pilsētās un novados, kur krievvalodīgo iedzīvotāju skaits ir lielāks par 20%", taču kopumā programma gan satura, gan struktūras ziņā (nav dalījuma pa nodaļām, tiek lēkāts no vienas jomas uz citu) neatstāj nopietni izstrādāta dokumenta iespaidu.
Manā skatījumā, vēl vājāk uzrakstīta ir „Zaļo un Zemnieku savienības" (ZZS) programma, kas partiju apvienībai ar tik ilgām politiskās darbības tradīcijām ir nepiedodami. Īsajā programmā pausta apņēmība „celt", „izveidot", „nodrošināt", „atbalstīt", „saglabāt", taču tikai vienā vietā, apņemoties „ieviest progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli ar slieksni no 1000 latiem", apvienība ir minējusi konkrētu summu vai izmantojusi skaitli kā tādu. ZZS savas īsās programmas sastādīšanai ir piegājusi ļoti formāli, un šķiet, ka pat dažu citu partiju programmās lauksaimniecībai ir pievērsta lielāka uzmanība nekā šajā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 30.09.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto