Kļavām sulu laiks jau tuvojas nobeigumam, bet bērzu sulas patlaban tek straumēm. Ne velti aprīli dēvē par Sulu mēnesi.
Sarkaņu pagasta "Ezersiliņu" māju tuvumā atrodas daļēji izstrādāts mežs, kur aug arī kļavas un bērzi, un saimnieks Kaspars Rudzītis, novērtējot dabas sniegto iespēju dāsnumu, tecina sulas: – Dzirdēju, ka šogad kļavu sulas tecina jau februāra beigās, pats kļavas ieurbu 8. martā, un sulas vēl tagad tek. Jo ātrāk kokā ieurbj, jo ātrāk tas nogurst, tāpēc atdeve būs mazāka, ja tecinās ilgāk. Bērzu sulas sāku iegūt pirms nedēļas, jo pirms tam mūsu pusē vēl zeme bija sasalusi, sniegs nebija nokusis. Mana prakse ir tāda, ka no viena koka sulas ņemu tikai nedēļu, lai koks nenogurtu. Tad aizsitu urbuma vietu ciet, ieurbju citā bērzā, lai sulas tek ar jaunu spēku. Šogad koki ir pilni ar dzīvības enerģiju, kā ieurbj, sulas tek pat ar straumīti. Sulas šopavasar ir saldas gan kļavām, gan bērziem. Kļavu sulas daudzi vispār nav pagaršojuši, jo pie tām netiek. Bērzu sulas ir tradicionālākas.
Kaspars atklāj, ka "Ezersiliņos" saimnieko trešo gadu, bet otro pavasari tecina kļavu un bērzu sulas, ko piedāvā arī madoniešiem, kam nav savu lauku un iespēju tikt pie sulām. Līdzās sulām ir arī pašgatavotas koka karotes, kas tapušas pa ziemu. Ar karošu grebšanu viņš aizraujas jau kopš pusaudža gadiem.
Pēc ziemas sulas ir pirmais minerālvielu un spēka avots, tāpēc Kaspars iesaka tās dzert svaigas. Arī tiem, kas saka, ka tas ir tikai garšīgs ūdens. Kļavu sulas noteikti garšo labāk, jo ir saldākas. Taču arī bērzu sulām šogad ir izteikta salda garša.
– Vislielākā vērtība ir svaigām sulām, tāpēc tās necenšos uzglabāt, vien tik, lai būtu pašiem, ko vasarā padzerties, pieliekot sulām klāt kādu upeņu zariņu, rozīnes vai citrona miziņu. Gribētu, lai arī pilsētnieki kļavu un bērzu sulas dzertu vairāk, bet pārsvarā redzu iznākam no veikala ar gāzētajiem dzērieniem un Coca-cola pudelēm.
Stāstot par koka karošu, lāpstiņu izgatavošanu, Kaspars teic, ka izmanto dažādus kokus – liepu, kadiķi, smiltsērkšķi, ābeli, ķirsi… Ar karotēm ir pabūts arī Viļānu, Varakļānu, Balvu tirgos, tomēr Madonas tirgū veicas labāk.
Kaspars atklāj, ka 2013. gadā ir atgriezies no darba Anglijā, kur nostrādājis sešus gadus fermera saimniecībā: – Tā bija lauksaimniecības saimniecība, kur audzēja kāpostus, puravus. Finansiāli tur viss bija labāk, bet ar to nepietiek. Atbraucu mājās, sastapu dzīvesdraudzeni Indru, tagad audzinām divas meitiņas. Dzīvojam lauku mājās, cenšamies tās sakopt, izveidot dārzu, turam savas ģimenes vajadzībām vistas.
Ir sapnis iekārtot arī savu darbnīcu, kur varētu nodoties koka karošu gatavošanai. Esmu daļu savas bērnības pavadījis laukos. Kad mamma pārcēlās dzīvot uz Rīgu, arī es kļuvu par rīdzinieku, galvaspilsētā nodzīvoju līdz sešpadsmit gadu vecumam. Tomēr, ja saknes ir laukos, arī velk atpakaļ uz laukiem, arī visas skolas brīvdienas pavadīju laukos – Ūbānos pie vecmammas.
Kad sākās zemes reforma, notika īpašumu atgūšana, tika atgūti Sarkaņu pagasta "Lauri". Kādu laiku dzīvoju šajās mājās, kamēr tās pārdeva. Tagad "Ezersiliņu" mājās cenšos izveidot savu lauku saimniecību. "Ezersiliņu" zeme – 5,8 ha, kas tiek izpirkta, atrodas Kujas dabas parkā, tāpēc saimnieciskā darbība ir ierobežota un ir jādomā, kā saimniekot. Pamazām atbrīvojam mājas apkārtni no brikšņiem, jo gribas, lai būtu sakopta apkārtne, ir nodoms audzēt zemenes.