Katram darbam ir sava garoza

Ļoti interesanti ir tas, ka Lilita pēc specialitātes ir desu meistare. — Jau agrā bērnībā vecāki un radi smējās, ka būšu desu meistare, jo man tās ļoti garšoja, bet, kad augu, tad desas varēja dabūt ierobežotā daudzumā tikai pret taloniem. Esmu pabeigusi Rīgas 47. gaļas pārstrādes tehnikumu. Rīdziniece gan neesmu, nāku no Ļaudonas.
 Dzīvojusi esmu Ogrē, Viļānos u. c. Pēc tam kādu laiku nostrādāju Rīgas gaļas kombinātā. Tad apprecējos, piedzima vecākais dēls (Lilitai ir divi pieauguši dēli). Ar vīru nolēmām, ka nāksim dzīvot šeit. Par iegūto desu meistares profesiju gan bija jāaizmirst, jo kāds gan desu meistars var būt te, laukos. Jaunības gados apsvēru domu par darbu bērnudārzā, bet mani piesmēja par desu meistaru (smejas).
 Bērnudārzā sāku strādāt 1995. gada maijā. Sākumā gan biju tikai auklīte, ar laiku — audzinātāja jeb, kā bērni saka, audzīte, — par savu dzīvi pastāsta Lilita.

Garlaicīgu vai vienādu dienu viņai nekad nav bijis. Katru dienu notiek kas jauns. Lilita ir novērojusi: — Bērni ir ļoti dažādi, cits ātri aprod ar bērnudārzu, citam tas tik ātri nepadodas.

Taujāta, vai ir gadījušies arī nepatīkami starpgadījumi, Lilita atzīst, ka ir. — Katrā darbā ir maize ar garozu. Bet tie, paldies Dievam, ir pagājuši, un es nevēlos tos atcerēties. Ir gadījies tā, ka uz darbu neesmu vēlējusies nākt. Aizvainojums ir bijis liels, taču nav ņēmis virsroku. Atnākot te, stress un spriedze pazūd. Saprotu, ka citādāk nevar, te ir mana vieta, te es jūtos labi un esmu noderīga. Nevar noliegt, ka mani pārņem gandarījums, kad redzu savus skolotos bērnus, cik lieli izauguši. Tikai gribētos, lai bērni mūs — audzinātājas, auklītes — vairāk atcerētos, pasveicinātu. Tas patiešām ir ļoti patīkami, ja par mums neaizmirst un atceras. Pirmajā klasītē un otrajā vēl pasaka: „Čau, audzīt!”, bet vēlāk gan vairs ne. Uzskatu, ka mūsdienās bērniem pietrūkst darba audzināšanas, viņi vairs nenovērtē cita darbu. Pirms dažiem gadiem tas nebija tik izteikti, tagad to var ļoti labi redzēt. Bērni ir daudz bravūrīgāki. Taču nav ļaunuma bez labuma, jo šā gadsimta bērniem ir labāks funktieris, ļoti daudzi ātri saprot, kā kas jādara.

Lilita stāsta, ka tad, kad kāda viņas audzēkne atvedusi savu bērniņu uz bērnudārzu. — Tad pārņēma izjūta, ka esmu veca kā pasaule (smejas), bet feini, ka nāk nākamā paaudze. Par mazbērniem gan neesmu domājusi; lai bērni nobriest ģimenei, jo, ja dzīvē kaut kam jānotiek, tam nevar paiet garām. Noteikti nebūšu ikdienišķā vecmāmiņa, ja vajadzēs, bērnus pieskatīšu, taču viņu dzīvē nejaukšos. Arī man neviens nepalīdzēja bērnu audzināšanā, un, godīgi sakot, man tas arī patika. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka katram pašam ir jāaudzina savi bērni, desmit skolotāji nav vajadzīgi, arī bērnudārzā mēs nevaram visu iemācīt. Katra bērna dzīvē svarīgākie tomēr ir vecāki.

Lilita piekrīt tam, ka skaistākais posms sievietes dzīvē ir grūtniecība: — Man šo laiku skaistāku padarīja vīra klātbūtne. Atceros, ka pēdējos mēnešos vīrs palīdzēja pat kurpes aiztaisīt. Darbs bērnudārzā nav fiziski, bet gan garīgi grūts. Lai pārietu garīgais nogurums, ir jāstrādā arī fizisks darbs. Reizēm ir tā, ka esmu tik garīgi piekususi, ka jāsaņemas, lai kaut ko izdarītu. Šādās situācijās labprātāk ietu gulēt, bet ir jāiet un jādara. Tāpēc brīvajā laikā dejoju, tas ļauj justies labi un par apkārt notiekošo uz kādu laiku aizmirst. Dejot man patika jau bērnībā. Tagad arī teātri spēlēju. Man patīk aktīva dzīve. Mājās parušinos pa dārzu, taču ar virtuves lietām gan nekad īpašu saikni neesmu izjutusi. Aizeju mājās un paprasu vīram: „Ko tu šodien gribi ēst?” Ja pasaka, ka neko, nekas arī netop. Bērnībā skolā nebiju nekāda gudrīte, daudzo mājas darbu dēļ neatlika laika vairāk mācīties. Dažkārt jutos apspiesta, tāpēc tagad gribu darīt to, ko kādreiz nevarēju. Mums mājās ir tā, ka viens otru papildinām. Ja vajag iet skaldīt malku, tad abi ejam un skaldām, ja gatavojam ēst, tad abi kopā — mums ir līdzsvars, un tas ļoti palīdz atslābināties no stresa, kas dažkārt ir darbā. Tā ir vieglāk dzīvot. Darbā bērni ir pirmajā vietā, tā ir prioritāte. Bet ikdienā koncentrējos uz to, kas tobrīd šķiet svarīgākais.

Plašāk lasiet laikrakstā STARS 22.08.2012.

Autore: LAURA RUSKULE