Ziemassvētki pēc latviešu ieražām ir lustīgi gaismas veicināšanas svētki, bet pēc kristīgajām tradīcijām – kluss Kristus dzimšanas mirklis. Un vēl – ģimenes… jūsu ģimenes Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas…
Vai esat uzdevuši sev jautājumu, kā svinēt Ziemassvētkus? Kas mani uzrunā visvairāk? Par kurām norisēm es zinu vairāk? Un kurā situācijā esmu juties saskaņā ar sevi?
Es esmu uzdevusi sev šos jautājumus un arvien vairāk tuvinos varbūt ne tik populārajam viedoklim – mūsu senči ir bijuši ārkārtīgi gudri un arī mūsdienās ir diezgan daudz latviešu, kuri meklē, atrod, informē citus tautiešus par nacionālajām niansēm, kas ir dzīvotspējīgas arī šodien. Esmu vienisprātis, ka jēgpilnais, latviskais jādaudzina, lai stiprinātu mūsu sašķobīto pašapziņu šajā kārtējā pārmaiņu laikā.
Es negaidu, ka jūs visi piekritīsit manai nostājai. Katram ir savs ceļš. Arī es esmu iesvētīta luterāņu baznīcā, arī es esmu Ziemassvētkos apmeklējusi baznīcu (un man tur patīk tas miers), arī es esmu laulājusies baznīcā, arī man patīk Adventa vainags un kalendārs ar pārsteigumiem katrai dienai… un arī manā ģimenē padomju gados šie svētki bija pantiņu skaitīšana Salatētim un Sniegbaltītei pie eglītes. Bet es arī esmu gājusi ķekatās, vilkusi bluķi, gatavojusi pelēko zirņu pikas…
Un tie ĪSTIE Ziemassvētki, iespējams, ir kaut kur pa vidu. Arī laika ziņā esam iedzīti nelielā strupceļā – pēc latviešu gadskārtu kalendāra īstie ziemas saulgrieži ir 20.-22. decembris, bet kristieši tos svin no 24. līdz 26. decembrim, kad ir arī valsts noteiktas brīvdienas (Jāņiem ir līdzīga situācija).
Kad svinēsim Ziemassvētkus?
Sarežģītākais ir atrast SAVU svētku brīdi decembrī. Pēdējā laikā cilvēki saka tā – Ziemassvētki ir ģimenes svētki, bet Jaunā gada sagaidīšana piemērotāka ballītēm.
Mūsu ģimenē (man ir četri brāļi, vīrs un meitiņa) Ziemassvētkus atceros no tā brīža, kad apzināti sāku veicināt satikšanos pie klāta galda, rotātas eglītes, priekšnesumiem un simboliskām dāvaniņām. Laika gaitā, kā jau svētku režisore, pasākumu vadītāja (13 gadu), esmu ieviesusi jauninājumus – nākotnes plānošanu, ideju blociņu, bluķa vilkšanu, kas savu izpausmes formu ar katru gadu tomēr maina, jo gan es, gan citi ģimenes locekļi vēl ir sava „es" meklējumos. Vispriecīgākie ir mirkļi, kad kopīgi tiek ceptas piparkūkas, kad eglei veidota saulīte no salmiem, kad priekšnesumi, ko izvēlamies demonstrēt, ir aizvien radošāki, lustīgāki. Pagājušogad mūs pat negaidīti pārsteidza Zaķis no Rīgas (brāļasieva). Svarīgi, ka mūsu svētkos dāvanas pelnīšanas priekšnesumus izpilda visi – gan bērni, gan pieaugušie. Manuprāt, ir būtiski, ka mazuļi no vecākiem var mācīties, kā publiski uzstāties, kā apspēlēt apkārtējo komentārus, kā ieklausīties citos un, galu galā, kā svinēt svētkus. Mēs cenšamies, lai vienmēr papildus mielastam būtu vēl kāda aktivitāte.
Mani uzrunā psiholoģes Sarmītes Krišmanes paustais skatījums žurnālā „36,6oC": „Stiprais laiks, kad viss domās piesauktais un vārdos izteiktais tiek
uzklausīts, – no 13. līdz 29. decembrim. Bet 20., 21., 22. decembris ir visīstākās lielgabaldienas. Ezotēriķu skatījumā reizi 160 gados no 15. augusta līdz maija beigām arī visai planētai paveras lielā laika lūka – viss, ko sauc, lielā ātrumā pārtop realitātē (čīkstētāja piesauktās nepatikšanas ir klāt vēja ātrumā, bet ar dzīvi apmierinātais var tikai pabrīnīties, ar kādu izmanību viena veiksme piesaista nākamo). Tieši patlaban tā ir vaļā. (..) Bluķa dedzināšanas rituāls ir prāta attīrīšanas veids – sadedzinot savu tumsu, vienlaikus godināt saules atgriešanos debesjumā un gaismas aktivizēšanos sevī. Tam ir gan simboliska nozīme, gan gluži ķermenisks efekts – dzīvas uguns klātbūtnē attīrās aura un uzlabojas veselība."
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.12.2009.
Autore: SIGITA KOKARE-GRUNTE,
svētku režisore un
pasākumu vadītāja