„Apkārtējo māju sievas, zēni un meitenes stāvēja mežmalā un, galvas atliekuši, skatījās trakajos rīdziniekos" – tā par karnevālu Gaiziņkalnā lasām Ilzes Kalnāres „Sniega Rozē".
1936. gada Lieldienās netālu no Gaiziņa – „Kulitēnu" tūristu mītnē – pavadīt svētku laiku un slēpot bija apmetusies padsmit cilvēku liela kompānija no Rīgas, dažādu profesiju pārstāvji, viņu vidū arī izcilā slēpotāja Mirdza Martinsone. „Kulitēnos" atpūtas brīžos skanēja mūzika, dziesmas. Kā savās atmiņās, kas glabājas Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, vēsta Jānis Vēvelis, viens no kompānijas, pašdarbības teātra aktieris Bruno Kalniņš „izdomāja, ka visiem jāpārģērbjas un jāsarīko karnevāls. Tā arī izdarījām – dažnedažādi saģērbāmies un slēpojām uz kalnu. Tur visādi ampelējāmies. Kopš tās reizes katru gadu taisījām karnevālu". Kā atceras Mirdzas Martinsones brālis Oskars Martinsons, krāšņi bijuši arī nākamie karnevāli, īpaši 1940. gadā. Par krietni jaunāku laiku Gaiziņa karnevāliem droši vien daudziem ir savi stāsti.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 19.03.2011.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA
Foto no Madonas muzeja krājuma