Sarunā ar „Staru" Jānis Knēziņš atklājas nelabprāt. Tie laiki ir pagājuši, kad bija svarīga sabiedrības attieksme un plašs cilvēcisko kontaktu loks, – neslēpj ērglēnietis. Tagad kādreizējais pagasta priekšsēdētājs kopā ar ģimeni rūpējas un kopj īpašumu „Kalmes" gleznainajā Pulgošņa ezera krastā.
Pietiek lāpīt pasauli, jālāpa pašam sevi, – sarunā saka Jānis Knēziņš. – Zelta teļam (un daudziem tā ir augstākā pašvērtība) nav vajadzīgi domājoši cilvēki, tam vajadzīgas skrūvītes ar dažādām vītnēm. Un tās nemitīgi tiek ražotas. Par piemēru varu minēt projektu e-Latvija jeb Vislatvijas kompjuterizācija. Manuprāt, informācijas nesējs ir cilvēka acis un pats cilvēks. Ja savstarpējais acu kontakts izzūd vai tiek nomainīts ar bezpersoniskumu un e-attālumu, šos ļaudis ir vienkāršāk koriģēt, elementārāk vadīt. Un biorobots ir visu varu sapnis.
– Nereti šodienas īstenībā ir jādomā arī par jēdzieniem „brīvība" un „apziņa", – uzsver „Kalmju" saimnieks. – 20. gadsimtā bijām sašutuši, ka mūs nerro krievi, bet ar ko Eiropas Savienība ir labāka? Un kas šodienas apstākļos ir demokrātija? Organizētā mazākuma diktatūra pret neorganizēto vairākumu – nekas cits. Indivīda aktivitātes samazinās arvien vairāk, nosacītais vairākums sarūk. Neesmu apolitisks, vasarā devos parakstīties gan par prezidentes apturētajiem likumu grozījumiem, gan savā pusē biju pirmais, kas pieteicās, lai par šiem jautājumiem tiktu organizēts referendums. „Kalmes" tā visa kontekstā ir citas pasaules kopšana. Šeit piepildu to, ko nebiju piepildījis iepriekšējos dzīves gadus.
Cilvēkiem, kas atbrauc uz „Kalmēm", nepieciešams dabiskais, no pirmsākumiem nākušais. Milzīgu viesnīcu zaļumos tāpēc ezera krastā būvēt negribēju. Ikvienam taču vajag pabūt tālāk no pūļa, nejusties kā Centrāltirgus burzmā. „Kalmēs" neko vairāk arī būvēt negrasos, vienīgi šķūnītis derētu, un to projekts atļauj.
– Mēs katrs savā dzīvē sapņojam dažādus sapņus, – turpina Jānis Knēziņš. – Citus izstāstām, citus paturam sev, daļa piepildās, daļa – ne. Mani bērnībā „samaitāja" Žils Verns. Līdzīgi kā rakstnieks, sēžot krēslā pie galda, domās esmu apbraukājis visu pasauli. Bet reāli esmu bijis līdz Kanādai un ASV. Tēvam savulaik teicu, ka visam savs laiks, un gala beigās ikvienam būs jānomirst tur, kur viņš ir dzimis, nācis pasaulē. Jebkurš cilvēks ir viens veselums, vai viņš ir gudrāks vai dumjāks – evolūcija notiek pa apli. Tautā dzird sakām – bērns bērna prātā un vecs – arīdzan bērna prātā, – tas tāpat ir aplis. Tāpēc, ja esi nācis šajā saulē konkrēti zināmā vietā, tev turpat būtu vēlams arī aiziet.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 29.09.2007.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto