Talkošana latviešiem, tā pārdomājot jau visai tālus pagātnes notikumus, piesaistot tos šodienas norisēm, ir visai tradicionāla. Kādas tik talkas nav bijušas agrākos laikos! Siena talkas, meža talkas, mēslu talkas un vēl vesela rinda dažnedažādu talkošanu, kad kāda darba veikšanai paša spēku vien par maz. Manā atmiņā kā vispopulārākās palikušas labības kulšanas talkas, kurās nācies piedalīties arī pašam. Bet tas bija… sen.
Tagad, kam pagalms un piegulošās teritorijas ir ievērojami lielākas par kādu hektāru vai pat vairāk, gandrīz jāsaka, ka gribot vai negribot talku tradīcija jāturpina vien tālāk, jo tas pat pirmklasniekam skaidrs, ka, ar vienu vai diviem grābekļiem un slotām rudens lapu birumu kopjot, var Jāņu diena pienākt.
Un kur tad vēl, ja šajā teritorijā ir krūmaugi un koki, pie kuriem arī darāmā nekad netrūkst – te kāds zars nolūzis vai kādam kokam apnicis augt un tas nokaltis. Īsi sakot, lai godam vasaru sagaidītu, pavasarī ir jākopjas dikti daudz.
Tālab arī Lazdonas pagasta „Klauģuleju" saimnieki, talku tradīciju turpinot, viņsestdien draugus un paziņas ielūdza uz lielo pavasara grābekļošanu, slotošanu, zāģēšanu, skaldīšanu, vešanu, kraušanu un vēl daudzām citām -šanām. Lūdzu nepārprast! Aiz citām -šanām nav nekā divdomīga, jo viena no tām bija arī pusdienu ēšana.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 26.04.2008.
Autors: OĻĢERTS SKUJA
AUTORA foto