11. septembrī labdarības koncertu Ērgļu pansionātā sniedza Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi.
– Bijām liela grupa, gan dziedājām, gan bērni spēlēja mūzikas instrumentus, bija brīnišķīgi! – „Staram" atklāj E. Dārziņa mūzikas skolas skolotāja Laila Kampe. – Skanēja čells, ksilofons, kā īpašs priekšnesums izskanēja sešu skolēnu ar plaukstām veidotais ritma skaņdarbs. Nodziedājām trīs dziesmas, bija vijoles solo, mežragu kvartets, uzstājāmies nepilnu stundu.
Pēc koncerta plašākai publikai divas meitenes devās uz istabiņām, kur mīt guloši cilvēki. – Viņi vēlējās dzirdēt čella un vijoles skaņdarbus atsevišķi, audzēknes šo vēlēšanos izpildīja, – piebilst Laila Kampe.
Uz jautājumu, kā E. Dārziņa mūzikas skolas 3. un 9. kursa audzēkņiem un viņu skolotājām radās šī ideja, Laila Kampe atbild:
– Labdarības koncertu sniedzam jau otro gadu. Pērn tā bija mana ideja, ka vajadzētu ekskursiju apvienot ar kaut ko lietderīgu. Tā kā mūsu audzēkņi teju, teju būs profesionāli mūziķi, viņiem piedāvāju, ka varētu braukt muzicēt uz bērnunamu. Caur Izglītības ministrijas cilvēkiem dabūju adresi, uzstājāmies bērnunamā Vecpiebalgā.
Šogad tā, savukārt, bija skolēnu ideja, ka jābrauc ekskursijā uz R. Blaumaņa „Brakiem", brāļu Jurjānu muzeju „Meņģeļi" un pie viena atkal vajag kādam uzspēlēt. – Meklēju norādes, kādas sociālās iestādes atrodas šo muzeju tuvumā, interesējos, kas mūs vēlētos dzirdēt, – komentē skolotāja. – Diena likās par īsu, jo pēc koncerta un Ērgļu pusē redzētā vakarā emocionāli pārpilni devāmies atpakaļ uz Rīgu.
Rīdziniekiem pie sirds gājis viss Ērgļu novadā apskatītais: gan „Braki", gan „Meņģeļi", Jurjānu dzimtajās mājās skolēni arī atpūtušies. „Mežradznieki „Meņģeļos" jau bija viesojušies, viņi skaisti uzspēlēja, pārējie uzkāpām dziesmu kalniņā, dziedājām „Pūt, vējiņi". Pēc tam visi cepām desiņas un šašliku, skolēni spēlēja bumbu."
Tincināta, vai skolotājai Kampei nav saistības ar Madonas novadu, viņa atklāj, ka šai pusē dzīvo vīra radi, tāpēc vasaras nereti tiek vadītas te. – Jūs noteikti būsit dzirdējuši vīratēva vārdu, jo viņš aktīvi min „Stara" krustvārdu mīklas, – nosmej mūzikas skolas skolotāja, piebilstot, ka vīratēvu sauc Jānis Kampe.
Kad vaicāju par tradīciju turpināšanu labdarības koncertu veidā, skolotāja aizdomājas: – Nākamgad mani bērni beigs skolu, un es audzināšu jaunus skolēnus.
Mazo kursu audzēkņi vēl koncertus sniegt nevar, tā ka šai ziņā būs jāietur pauze. Otra audzinātāja gan, visticamāk, labdarības ideju turpinās, jo skolēniem pieredzētais patika.
Prasot salīdzinājumu, kā mūzika tika uzņemta bērnunamā, kā – pansionātā, skolotāja atzīst: – Atšķirība starp gados jaunu auditoriju un nobriedušu, protams, ir, bet guvām gandarījumu abās vietās. Vecie cilvēki tik klaji neizrāda savas emocijas, viņi ir noslēgtāki, lai gan varu teikt, ka atsevišķā sarunā pēc tam daudzi teica, cik labi un jauki, ka kāds viņiem tā uzspēlē. Tikām sirsnīgi sacienāti ar pīrādziņiem un āboliem, kasti ābolu aizvedām līdzi uz Rīgu. Uzņēma mūs tiešām viesmīlīgi, – rezumē skolotāja Kampe.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā arhīva