Pagājušajā nedēļā, 16. jūlija vakarā, Liezēres kultūras namā pulcējās tie, kas vēlējās piedzīvot ko neparastu, vērojot burvju mākslinieka Krišjāņa Kallinga triku dīvainības, ļauties jokiem un gūt labu relaksāciju pēc tikko pavadītās darba nedēļas.
Kaut šī uzstāšanās nav četrpadsmitgadīgā iluzionista debija publikas priekšā, iespējams, tikai retais Madonas novadnieks zina, ka tepat netālu, Ērgļos, dzīvo un mācās pavisam neparasts puisis, kas jau paspējis ar savu triku rādīšanas meistarību pārsteigt skatītājus gan Rīgas Tehniskajā universitātē, gan „Ķirsona muižā", gan dzimtajā pusē kopā ar magiem Pecolli, gan Lietuvā.
Kad pēc uzstāšanās aicinu Krišjāni uz sarunu, viņam ir daudz ko stāstīt.
Taujāts, kā radusies interese par iluzionista mākslu, Krišjānis atjoko, ka tā noteikti esot jau šūpulī ielikta. Tētis Ēriks Kallings, vēl skolnieks būdams, vasaras brīvlaikā strādājis Rīgas cirkā par palīgstrādnieku, un no tiem laikiem kā lielākā autoritāte palicis burvju triku meistars Strods, kas vilcis monētas no deguna un darījis neticamas lietas. Ticiet vai nē, dažas samācījies un joprojām pieprot arī Ēriks Kallings. Krišjānim kopš agras bērnības spilgti prātā tēta rādītais joks: nodedzināta sērkociņa pelnus uzlicis uz plaukstas, paberzējis un – tavu brīnumu! – pelnu zīme pārvietojusies uz plaukstas otru pusi.
Septiņu astoņu gadu vecumā televīzijā vērota Deivida Koperfīlda uzstāšanās. Ne tikai vērota! Krišjānis darījis visu, ko pasaulslavenā zvaigzne otrpus ekrāna likusi, un pašam par pārsteigumu viss izdevies. Dzimšanas dienā radi vai nu nejauši, vai tīši uzdāvinājuši „Lielo triku grāmatu", no kuras izmēģināti un savējiem ģimenē atrādīti visi joki. Nu māka rokā! Tālāk patstāvīgi tika meklēti jauni varianti savu spēju pilnveidošanai, un te labi noderēja mūslaiku modernās tehnoloģijas – dators un internets.
Kopā ar magiem Pecolli
Vērojot Krišjāņa priekšnesumu, vislielāko pārsteigumu sagādā asprātīgie teicieni (labrocis, abrocis) un triku nosaukumi, kā arī kontakts ar publiku un izspēlētie joki ar to. No kurienes pusaudzim, kas pabeidzis (gribas teikt – tikai) 7. klasi, tāda drosme un erudīcija? – Man daudz ir devusi sadarbība ar magiem Daci un Enriko Pecolli. Par šiem māksliniekiem un viņu Muzejteātri Mārupē uzzināju interneta portālā draugiem.lv, sadaļā „Domubiedri". Piezvanīju, lai painteresētos par iespēju aizbraukt ar klasi ekskursijā, bet Dace šo lietu tvēra nopietnāk un mani uzaicināja uz Baltijas iluzionistu semināru Jūrmalā. Pagājušā gada janvārī man piedāvāja iestāties Pecolli izveidotajā Baltijas iluzionistu biedrībā „A.M.B.E.R." Uzreiz nepiekritu, jo nebiju pārliecināts, vai man to vajag, arī gada dalības maksa nav maza. Bet tieši šajā mēnesī ir mana dzimšanas diena, šo iespēju uztvēru kā dāvanu un nolēmu vienu gadu izmēģināt,- par savu iepazīšanos stāsta Krišjānis.
Tiekoties ar pasaules zvaigznēm
Darbošanās biedrībā, piedalīšanās semināros – tā ir iespēja tikties ne tikai ar Eiropas, bet arī ar pasaules slavenākajiem iluzionistiem. Kā vienu no tādiem Krišjānis min Roju Devenportu no Anglijas, neticamu roku veiklības meistaru, kas ir Eiropas senākās iluzionistu dinastijas pārstāvis. Neapšaubāmi spilgta personība ir beļģis Ārons Krovs, ko amata brāļi dēvē par mentālo iluzionistu, jo viņa triki ir ne vien pārsteidzoši, bet nezinātājam var šķist pat dzīvībai bīstami – tieši tāds bijis viņa priekšnesums, ko Krišjānis vērojis maija mēnesī iluzionistu šovā „Abrakadabra" Rīgā.
Bet vislielākais saviļņojums bijis, skatot vaigā Džefu Makbraidu no Lasvegasas un apmeklējot viņa vadītos seminārus un meistarklases. – Viņš ir mans elks, trīskārtējs Ginesa rekorda ieguvējs, pasaules iluzionistu festivāla dibinātājs un šobrīd pieprasītākais iluzionists pasaulē. Arī savā programmā rādu triku, ko esmu iemācījies no viņa. Protams, triks vien vēl nav nekas. Visu nosaka pasniegšanas meistarība, – savos noslēpumos dalās Krišjānis. – Lai jaunie mākslinieki varētu sevi pilnveidot, Dace iesaista mūs kā labās rokas dažādu slavenību priekšnesumos. Būt par labo roku ir liels gods, jo var redzēt, kā top triks, var mācīties pie īsta, profesionāla burvju mākslinieka.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.07.2010.
Autore: SANDRA ŠIMKĒVIČA
Foto no personiskā arhīva