Līdz jaunā mācību gada sākumam atlicis mazliet vairāk nekā mēnesis. Šķiet, visnopietnāk Zinību dienu un septembra iesākšanos gaida pirmklasnieki un viņu vecāki, jo līdz ar rudens atnākšanu bērnu dzīvē sāksies jauns un nozīmīgs posms.
Arī dzelzaviešu Ingunas un Andreja Jankovsku ģimenē aug divi braši dvīņu puikas, kuriem septembrī gaidāma pati pirmā skolas diena. Brāļi Juris un Kārlis uzsāks mācības Dzelzavas pamatskolas 1. klasē un jau tagad priecīgi stāsta, ka uz skolu gribas, jo tur varēs mācīties, rēķināt, dziedāt, sportot, zīmēt un taisīt visādus skaistumus. Gan lasīt, gan skaitīt brāļi jau prot, tiesa, vēl mazliet sajūkot.
– Mūsu bērni par pirmklasniekiem kļūs sešu gadu vecumā, jo septiņi paliks tikai decembrī. Šogad varējām vēl neiet uz skolu, taču izlēmām to darīt, bērnudārza audzinātājas iedrošināti. Viņa sacīja, ka bērni ir gatavi skolai, – pastāstīja dvīņubrāļu mamma Inguna Jankovska, atzīstot, ka pašlaik abiem puišiem acīs ir optimisms un pozitīvs noskaņojums attiecībā uz skolas gaitām, un viņa cer, ka šīs sajūtas saglabāsies vēl ilgi.
– Nav noslēpums, ka skola rada ne vien prieku, bet uzliek arī zināmus pienākumus un liek darīt darbiņus, kas prasa pacietību, atbildību un neatlaidību. Šīs īpašības ir tās, kas bērniem dažkārt mēdz pazust, taču es ceru, ka vismaz sākotnējais entuziasms nekur nepazudīs. Pašai gan ir interesantas izjūtas, jo šķiet, ka tikko bērnus vedām uz bērnudārzu, bet nu jau jāpavada uz pirmo klasi, – aizdomājas Inguna.
Jankovsku ģimene Dzelzavas pusē ir ienācēji no Jēkabpils – uz Madonas novadu ceļš atvedis, jo dzīvesbiedrs tika apstiprināts Dzelzavas pagasta pārvaldes vadītāja amatā.
Inguna Jankovska turpina: – Nu jau varu sacīt, ka šajā pusē esam pamazītēm iesakņojušies. Bija ļoti jauki, ka pavisam drīz pēc pārcelšanās arī es šeit tiku pie darba – līdz ar jaunā mācību gada sākumu uzsāku strādāt savā profesijā par angļu valodas skolotāju Dzelzavas pamatskolā. Līdz ar to, ka šī ir mana darba vieta, 1. septembrī uz skolu dosimies nu jau trijatā. Turklāt, zinot, ka dažiem bērniem uz mācību stundām ir jābrauc diezgan patālu, es priecājos, ka mūsu mājas ir tepat tuvumā un, domājams, tādēļ mums uz skolu būs īpaši viegls solis.
Topošo skolnieku mamma uzsver, ka patiesi novērtē iespēju bērnus laist skolā Dzelzavā, jo nozīmīgs ir ne vien mācību iestādes atrašanās vietas tuvums dzīvesvietai (nebūs nepieciešamības segt transporta izdevumus), bet arī tās piedāvātās ārpusstundu aktivitāšu iespējas.
Viņa stāsta: – Bērniem vajadzēs kaut kur braukāt vienīgi tad, ja viņi gribēs piedalīties kādā pulciņā, kas notiek ārpus skolas. Tomēr lielākoties viss ir pieejams uz vietas, piemēram, deju pulciņš, teātra nodarbības un citas aktivitātes. Zinu, ka skola nodrošina to, ka bērni tiek izvadāti uz dažādiem pasākumiem, un, ja vien audzēkņi izrāda vēlmi aktīvi piedalīties ne vien skolas, bet arī sabiedriskajā dzīvē, šādas iespējas ir un viņus atbalsta. Turklāt, ņemot vērā, ka pati šajā skolā strādāju un visu pārzinu ne vien no ārpuses, bet arī iekšpuses, droši varu teikt, ka jebkuram bērnam šeit ir viegli, jo pat no skolas vadības puses ikkatrs bērns vienmēr tiek apčubināts, kā arī viņam palīdz un viņu atbalsta, ja vien tas ir nepieciešams.
Kad vaicāju, vai skolas gaitām nepieciešamais jau iegādāts, nākamo pirmklasnieku mamma atbild apstiprinoši.
– Skolai esam jau gandrīz gatavi. No skolas saņēmām sarakstu ar lietām, ko ieteicams sagādāt pirmklasniekam, un pēc tā arī vadāmies. Sākot ar pavasari, pakāpeniski iegādājos kādu lietu no nepieciešamā, jo vajadzīgi ne tikai mācību līdzekļi un piederumi, bet arī apģērbs, tostarp ziemas drēbes slēpošanai, sporta tērps, apavi un maiņas apavi. Zināms, ka apģērbs maksā dārgi, tādēļ katru mēnesi centāmies atlicināt pa mazumiņam, lai nesanāktu pirkt visu reizē. Atlicināt to uz pēdējo mirkli – augusta beigām – nebūtu prātīgi, – secina Inguna Jankovska, piebilstot, ka precīzas aplēses nav veikusi, taču, rēķinot aptuveni un neieskaitot apģērba izmaksas, gatavojoties abu dēlu skolas gaitām, varētu būt iztērēti aptuveni 200 eiro.