Ir 2011. gada 19. janvāra rīts, tinies vēl tumsas plīvurā. Laikam tieši tāpēc jo skaidri cauri kupenu kalniem sasaucas uguntiņas mūsu abu māju logos: zinu – arī Jūs, manu mīļo Skolotāj, neguļat. Un tas ir labi – varam sākt rīta sarunu.
Paldies par zelta vēstuli! Paldies par spēka vārdiem! Par mundrinošu atbalstu! Tomēr šoreiz tie ir tik spēcinoši, ka, ar Jūsu atļauju, ļausim tajos smelties spēku arī „Stariņa" lasītājiem…
Pirmie vārdi: I. Indrāne. Janvāra lūgšana
Mazā zīmītē, pievienotā vēstulei, Jūs izsakāt daudzu jo daudzu laikabiedru lūgsnu. Tā rakstīta datorrakstā, kas liek domāt, ka Jūs ar šo gudro tehniku jau uz „tu"… Vai tā? Bet būtiskākais – Jūsu komentārs zīmītes otrā pusē šķiet kā velte ikvienam lasītājam: – Šis ir mans beidzamais teksts, ko baidos kaut kur sūtīt, varbūt ka afektēts murgs, mīlestības vēstule vai politisks pasūtījums. Bet es tāpat nezinu, kurai partijai kura avīze pieder. Es piederu pati sev. Tev sūtu pateicībā par garo, kvēli aizrautīgo vēstuli. – Un zem teksta jūsu iniciāļi „I. I.", manai sirdij tik mīļi kopš tālajiem 60. gadiem, kad rakstīju augstskolā diplomdarbu par Jūsu daiļradi un Dacīte (muzejniece D. Zv.) mani saveda kopā ar Jums Lejaszīlēs… Tik ilgi gadi pagājuši, bet, gluži kā toreiz, jūtos skolniece – studente, Jūsu viedumā sildoties un spēcinoties. Lai cauri kupenotiem pakalniem lido mans paldies līdz uguntiņai Jūsu logā! Paldies, skolotāj!
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 05.02.2011.
Autore: ILGA HOLSTE