(1947. gada 28. septembris-1989. gada 17. jūnijs)
Jānis Simsons dzimis Matīšos. 1974. gadā sāk strādāt Madonas muzejā, 1975. gadā kļūst par Madonas bērnu mākslas skolas direktoru, 1984. gadā sāk vadīt Madonas Tautas tēlotājas mākslas studiju. 1988. gadā kļūst par vienu no Madonas Tautas frontes kustības līderiem. Mākslinieks, pedagogs, „Madonas Atmodas" redaktors, dzejnieks.
No Elzas Rudenājas, Madonas muzeja pirmās direktores, atmiņām par Jāni Simsonu: „Madonas sabiedrība bez Jāņa Simsona šai laikā nebija iedomājama. Par Jāni var teikt, ka viņam bija ne tikai atsaucīga sirds, bet arī zelta rokas. Nezinu, vai bija kāds darbs, ko Jānis neprata veikt. Bez gleznošanas viņš pārvaldīja grafiku, prata apstrādāt gan koku, gan metālu, strādāt ar virpu un daudz ko citu. Muzejam Jānis gatavoja smalkos minirasējumus metāla nozīmītēm. Pēc viņa zīmējumiem tapa nozīmītes „Madonas muzejs", „Vecais Ceplis", „R. Blaumaņa Braki", „Meņģeļi", „A. Jurjāns". Jānis izdomāja arī, kā noslēpt neglītās papildgaismas spuldzes jaunajās izstāžu zālēs, kā ērtāk piekarināt bildes. Jānis izstrādāja arī konstrukcijas un darba zīmējumus muzeja vēstures nodaļas ekspozīcijas iekārtai. Izdarīja to ātri, dažās dienās. Vitrīnas – ļoti ērtas, tajās materiāls viegli pārmaināms un papildināms."
Jāteic, ka minētie paveiktie darbi vēl joprojām kalpo muzeja izstāžu zālēs.
Arī dažas no Jāņa Simsona gleznām ir muzeja krājumā, bet liela daļa no radošā mantojuma vēl gaida savu glabātāju. Sarunas par šo cilvēku madoniešu starpā uzvirmo ik pa laikam, un tieši Jāņa Simsona darba, radošuma un personības kontekstā rodas jautājums: kas paliek pēc cilvēka? Kas nosaka to, ka atceramies darbu autoru un kādēļ pat ļoti svarīga veikuma sākumu nezinām.
Mana vienīgā tikšanās ar Jāni Simsonu viņa dzīves laikā bija tad, kad skolotāja mūs, skolēnus, atveda uz Madonu iepazīstināt ar īstu mākslinieku. Ienācām darbnīcā ar augstiem griestiem, piepildītā ar darbiem, materiāliem un citu gaismu. Simsons mums spēlēja ģitāru un runāja klusi. Toreiz redzētais atšķīrās no lauku bērna ikdienas un, protams, atstāja iespaidu.
Attālināti skatoties, rodas izjūta, ka Jānis dzīvojis pilnīgi un galēji. Dāvājis un ļāvis sevi lietot. Viņa dzīve kļuvusi par vielu sarunām, atmiņām un saistās ar atslēgas vārdiem: patriotisms, nesavtība, dvēsele, ziedošanās, upuris, māksla, atmoda.
Šodien es atļāvos pārrakstīt dažus viņa dzejoļus ar savu roku un pielikt viņa pirmajā darbavietā Madonā pie sienas.
No 19. septembra izstāžu zāļu foajē skatāma Jāņa Simsona glezna „Satraukums" (1986).
19.09.2017.