Kad pavasarī Madonā viesojās Hartvigs Hornbostels, viņš runāja par centra izveidi, kurā varētu aktīvi darboties cilvēki ar īpašām vajadzībām.
Taču arī šobrīd šādas iestādes vēl nav, viss ir sarunu līmenī. Ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas jau iesaistās dažādos pasākumos un aktivitātēs, arī Inese Nagle.
– Aktīvi darbojusies esmu vienmēr. Agrāk piedalījos Invalīdu biedrības rīkotajos sporta pasākumos. To darīju, lai nebūtu jāsēž mājās. Tagad ir daudz citu aktivitāšu, kurās labprāt iesaistos. Piemēram, koris. Dziedāt man ir paticis vienmēr, bet bija nepieciešams ilgs laiks, lai saņemtos un aizietu pieteikties. To gan varēju izdarīt tad, kad tika rekonstruēts kultūras nams, jo iepriekš tas nebija pieejams cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Korī dziedu nepilnu gadu un esmu smēlusies tikai patīkamas emocijas. Dziedot aizmirstas visas problēmas un nedienas. Esmu priecīga, ka mani kolektīvs pieņēma un palīdzēja. Neilgi pēc manas pievienošanās jau notika divi koncerti. Pirmo reizi uzstājoties bija savādas izjūtas. Esmu sapratusi, ka bez tuvinieku palīdzības tas tomēr nebūtu iespējams, jo ziemā es nevaru pati pārvietoties, kad ir sniegs. Diemžēl ir tā, ka cilvēks ar īpašām vajadzībām pats nespēj piepildīt savas ieceres, nepieciešama apkārtējo cilvēku palīdzība un atsaucība, – pastāstīja Inese Nagle.
Līdztekus dziedāšanai korī Inese vakaros, kad nelīst, nūjo: – Jau sanatorijā uzzināju, ka arī es varu nūjot, un to izmēģināju. Iepatikās. Tagad reizēm dodos nūjot pa apvedceļu. Protams, iepriekš tas nebūtu iespējams, ja netiktu salaboti un rekonstruēti ceļi un ietves. Lai pārvietotos, man ir nepieciešams taisns vai ar nelielu slīpumu segums.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.06.2009
Autore: AGRITA NUSBAUMA
Foto no personiskā arhīva