Šogad apritēja 70 gadu kopš 1941. gada 14. jūnija represijām, kad tūkstošiem cilvēku tika atrauti prom no savām mājām, ģimenēm, devās Golgātas ceļā, nezinādami, vai maz kādreiz vēl savām acīm redzēs Latviju. Nākamais izvešanas vilnis nāca 1949. gada 25. martā. Toreiz starp izvestajiem bija arī ģimnāziste Vija Judina (toreiz Vanaga), kas, tāpat kā daudzi, par spīti smagajam liktenim palika nesalauzta.
Enerģiska, dzīvespriecīga, nesavtīga, darbīga – tādiem vārdiem 80 gadu jubilejas svinībās 27. decembrī politiski represēto biedrības koordinatori Viju Judinu raksturoja ikviens klātesošais. Gaviļnieci apsveikt bija ieradušies politiski represēto biedrības dalībnieki un pārstāvji, kolēģi, sadarbības partneri, kā arī citi, par tuviem kļuvuši, cilvēki.
Kad ieminos par viņas vitalitātes noslēpumu, Vija Judina gaiši attrauc: – Es mīlu dzīvi un cilvēkus. Katrā mēģinu atrast ko labu. Man sagādā prieku veltīt sevi citiem. Iespējams, savu dod gan gēni, jo ģimenē radi ir no ilgdzīvotājiem, gan dzīves rūdījums. Esam taču lauku cilvēki, kas pārtikuši no Latvijas maizes un piena. Sasniegt 80 gadu ir nedaudz skumīgi, bet nenovēršami. Ja ko nevar novērst, pa to nav jādomā vai jālauza galva – jādzīvo tālāk ar to, kas ir. Uzskatu arī, ka jādzīvo tā, lai kādam tas būtu vajadzīgs. Ja tu nevienam neesi vajadzīgs, tu vienkārši eksistē. Es, protams, varētu aizbraukt ekskursijā arī viena pati, bet man tas nav interesanti, jo patīk būt cilvēkos. Tas laikam man arī gēnos no tēva puses, ka jāiet un jādara. Pati sev gribētu novēlēt, lai Dievs palīdz ilgi nodzīvot, jo pat šajos gados šķiet, ka maz vēl ir dzīvots. Gribas vēl daudz ko paspēt – aizbraukt, apskatīt, redzēt, kā izaug bērni un mazbērni.
Vija Judina pati sevi raksturo kā nelabojamu Latvijas patrioti. Lai uz cik tālām zemēm esot braukts kopīgajās ekskursijās (ik vasaru politiski represēto biedrība organizē ekskursijas), viņai vislabāk patīkot apskatīt Latvijas dažādos stūrīšus. Tāpat viņu priecē bērni un jaunieši, patīk ar viņiem strādāt. Kopš mazotnes Vija Judina vēlējusies izmācīties un kļūt par skolotāju, taču 1949. gada 25. marta izsūtījums nākotnes plāniem pārvilcis strīpu.
– Kopš bērnības gribēju būt skolotāja, bet ar visu izsūtīšanu sanāca tā, ka, atbraukusi no Sibīrijas, izmācījos neklātienē vakara vidusskolā un neklātienē tirdzniecības institūtā Maskavā. Visjaukākais laiks man bija, kad 10 gadu strādāju veikalskolā. Tur varēju organizēt, pasniegt priekšmetus, jo biju gan direktore, gan daļas vadītāja. Tolaik varēju strādāt ar jauniešiem, un tas man ļoti patika. Neviens nav eņģelis, bet arī šodienas jaunatne ir forša, – uzsver Vija Judina.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 29.12.2011.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto