Saulaina, skaista un silta diena – tāds 14. jūnijs bija arī pirms 71 gada, kas daudziem latviešiem gan atausa izmisuma pilns. Vīri tika nošķirti no savām ģimenēm, izsūtīti tika arī mazi bērni, ikviens pārdzīvoja mokpilnu neziņu un bailes par savu drošību. Tam visam apakšā jautājums – bet par ko?
Ik gadu tiekoties piemiņas pasākumos, varam vien just līdzi izpostītajiem likteņiem, ģimenēm, pieminēt aizgājušos, kā arī atkal un atkal izteikt cerību – lai tas nekad neatkārtotos. Lai tā notiktu, vēsture gan ir jāzina, tā jāmāca jaunajai paaudzei. Atbalstot šādu iniciatīvu, Madonas bērnu un jauniešu centrs, ar jaunatnes lietu metodiķi Nadju Niedrīti priekšgalā, vakar bija noorganizējis tikšanos jauniešiem ar Inu Dolaci, kas kopā ar māti 1941. gada 14. jūnijā tika izsūtīta no Sarkaņu pagasta.
Izsūtīšanas brīdī viņa bijusi vēl jaunāka nekā stāstījuma klausītāji – tikai četrus gadus veca, pa ceļam uz Krasnojarskas apgabalu viņa sagaidījusi savu 5. dzimšanas dienu. Atceroties tās baismās dienas notikumus, Ina Dolace pastāstīja: – Daži esot šo to nojautuši un attiecīgās ģimenes iepriekš brīdinājuši. Bet lielākajai daļai (varbūt tā bija naivitāte) šķitis, ka, ja neko sliktu vai pretvalstisku nav darījis, ne no kā nav jābaidās. Kāpēc man jābēg, ja ne pie kā neesmu vainīgs? Taču tam jau nebija nozīmes, „programma" bija tapusi. Mūsu ģimeni neviens nebrīdināja, iepriekš neko nezinājām. Tēvs pēc profesijas bija skolotājs, bet tajā amatā nestrādāja, bija pagasta skrīveris Mētrienā. Iegansts izsūtīšanai bija tas, ka viņš bija aizsargs. Tētis tika saņemts ciet Mētrienā, mēs ar mammu tajā dienā ciemojāmies pie viņas vecākiem Sarkaņu pagastā. Mums speciāli atbrauca pakaļ. Pirms ceļa pavisam nedaudz paspējām savākt līdzi, kā nekā tomēr nebijām savās mājās, pie savām mantām. Vecvecākus togad neaiztika, toties izsūtīja 1949. gadā – skaita pēc.
Ceļā pavadīts nepilns mēnesis, par to Inai palikušas dažas atmiņas, šo to stāstījusi mamma. Atbildot uz kādas skolnieces jautājumu, vai vagonā svinēti Jāņi, kuru datums iekritis pa vidu pārbraucienam, Ina Dolace atbildēja: – Esmu lasījusi, ka šur tur cilvēki, arī lopu vagonos braukdami, nezaudējuši latviešiem raksturīgo pārliecību, ka ar dziesmu var iet visur, bet vairāk gan ir to stāstu, kur cilvēki Jāņus nesvinēja. Arī mūsu vagonā svētku nebija – valdīja pārāk liels izmisums un nomāktība.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 15.06.2012.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto