Madonas muzeja izstāžu zāļu foajē telpā aplūkojama spilgta ekspozīcija par šodien maz zināmu tēmu – Vissavienības komjaunatnes triecienceltni Tjumeņas apgabalā.
Izstādes, ko kopā ar autoru veidojusi muzeja māksliniece Danute Vēze, galvenais varonis ir ērglēnietis Valdis Zirnis. Viņš 1984. gadā devās uz Vissavienības komjaunatnes triecienceltni Tjumeņas apgabalā, un ekspozīcijas nosaukums tā arī skan – „Brīvprātīgi uz Sibīriju".
– Strādāju padomju saimniecībā „Ērgļi" par fermu mehāniķi, autobusu vadītāju. Bija nelielas problēmas darbā, 1984. gadā izlasīju sludinājumu un, pasaules izzināšanas jūtu vadīts, pieteicos uz Vissavienības komjaunatnes triecienceltni Tjumeņas apgabala Nojabrskā. Tā paša gada martā devos turp, strādāju autobāzē par autobusa vadītāju, – „Staram" atklāj Valdis Zirnis. – Biju jauns cilvēks – trīsdesmitgadnieks, nolēmu apskatīt pasauli. Ērgļu komjaunieši prombraucot iedāvāja blociņu ar Jāņa Gavara dzejoli, tas vēl šodien ir saglabājies. Tjumeņā priekšā bija Latvijas ceļu būves trests. Pēc PSRS Ministru Padomes lēmuma katra republika piedalījās naftas un gāzes kompleksa apgūšanā. Latvija būvēja ceļus. Celtnieki dzīvoja Līvānu mājiņās un strādāja. Manos darba pienākumos savukārt ietilpa cilvēku vadāšana ar automašīnu URAL 375 uz naftas un gāzes vada celtniecības objektu. URAL 375 bija armijas mašīna, kuras šasijai bija uzlikts autobuss. Autobāze tur bija liela – ap 800 strādājošo. Dežūra ilga nedēļu, pēc
tam – nedēļa brīva. Bijām divi cilvēki uz vienu automašīnu, strādājām cauru diennakti. Tundrā strādāt varēja tikai ziemā, jo pavasarī zeme atlaidās, pāri tundrai caurules rakt nevarēja. Tā kā ziemā pastāvīgi turējās 45 grādu aukstums, rakšanai izmantoja japāņu tehniku. Kad temperatūra nokrita zem -50 grādiem (piedzīvojām arī 62 grādu salu), darbs tika pārtraukts, jo caurules šādu salu nevarēja izturēt.
Valdis Zirnis Tjumeņas apgabalā nodzīvoja līdz 1988. gadam – kopumā 4,5 gadus. Darba alga bijusi laba, divu mēnešu apmaksāts atvaļinājums, dzīvošana – daudzdzīvokļu mājas divistabu dzīvoklī ar visām ērtībām.
Uz jautājumu par brīvā laika pavadīšanu Valdis Zirnis atbild, ka reizumis bija iespēja skatīties kino, apmeklēt pilsētas pirmo kafejnīcu, eksotiski bija tundrā lasīt ogas un sēnes. „Tās bija milzīgas un daudz. Tikai ilgi to nedarīsi, jo vasarā bija miljoniem knišļu un odu. Kā no pilsētas devies ārā, insekti uzbruka lielos vairumos. Vasarā gaisa temperatūra uzkāpa līdz +30, septembrī jau bija sals. Daba tā pielāgojās, ka koki pavasarī sazaļoja trijās dienās."
Fotogrāfiju autors rāda bildes, kurās tikuši arī hanti – vietējās ziemeļu tautas pārstāvji. „Viņi no citiem dzīvoja nostatus. Tā vienkārši gadījās, ka uzzināju par viņu apmetni. Uz brīdi hanti bija apmetušies netālu no mums, devos ar fotoaparātu skatīt. Jurtas, ziemeļbrieži, ko apsargā laikas, – ļoti interesanti. Kādu stundu tur sabiju. Hanti nodarbojās ar briežkopību, zvejniecību, tur, kur tundrai pāri gāja tehnika, briežiem vairs nebija, ko darīt. Interesanti, ka precētas sievietes nebildējās, viņas aizklāja seju, meitenes gan varēja fotografēties, viņām tas bija atļauts. Hanti ir draudzīgi, izvizināja mani briežu trijjūgā."
Valdis Zirnis rāda bildes arī no vietējās sadzīves – drauga kāzām, viesībām, Valsts deju ansambļa „Daile" viesošanās laika. „Viņi pie mums dzīvoja nedēļu. Priekšnieks atvēlēja mašīnu, lai aizvedu dejotājus pie dabas krūts. Fotogrāfijās redzams, kāda izmēra sēnes tur aug, turklāt sēnes tundrā ir bez tārpiem. Ogas – grāb, cik gribi – milzīgās plantācijās lācenes, dzērvenes, mellenes, bet arī odu un knišļu ir miljoniem."
Uz Jāņiem pie Madonas ceļiniekiem Tjumeņas apgabalā esot atbraukusi arī kapela „Madonas vecpuiši", bet Valdis Zirnis madoniešus neesot sastapis. „Viņi ziemeļos nodzīvoja divas nedēļas, jo nebija lidmašīnas atpakaļ."
No Madonas Tjumeņas apgabalā strādājis arī Ēvalds Markuss (tresta arodbiedrības priekšnieks, darbnīcu vadītājs un partijas sekretārs) un virpotājs Vitālijs, kam uzvārdu Valdis Zirnis ir piemirsis, bet aicina atsaukties.
Uz jautājumu, kāpēc izlēmis atgriezties Latvijā, Valdis atbild: – Pēc 4,5 gadiem tundrā man pietika. Cik tad ilgi pa pasauli klīdīsi?
Izstādi pēc apskates Madonas muzejā būs iespēja redzēt arī Ērgļos. Līdzās planšetēm uzrunā tundrā valkātais apģērbs – suņādas pižiks, aitādas kažoks, kājās –
untas.
– Untas joprojām izmantoju Ziemassvētku vecīša gaitās, – komentē Valdis Zirnis. – Bērni, kad pienāk pantiņus skaitīt, vienmēr manus apavus apbrīno.