Jūnijā Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē skatāma kalsnavietes Olitas Šleseres smalki niansētā, sievišķīgā fotogrāfiju izstāde „Plenēra piezīmes".
Olita pati izstādei piemeklējusi nejauši atrastas rindiņas: „Iziet ārā un citā gaismā ieraudzīt lietas, kas tur bijušas vienmēr – pašas par sevi saprotamas, pierastas un… tāpēc neredzamas." Atsauksmju grāmatā veiktie ieraksti Olitai saka paldies par skaisto un pamanīto, par pieklusinātajiem toņiem dabā.
Pirms izstāde tiks slēgta, norunājam tikšanos un nesteidzīgu sarunu ar autori.
Atkal pievēršanās mākslai
Profesionālā ziņā Olita ir absolvējusi Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, vairākus gadus strādājusi bibliotēkā. – Šobrīd dari visdažādākās lietas – glezno, noformē, šuj brošas, fotografē, dejo dančus, vai vēl kādu nodarbi nepieminēju? – vaicāju sarunbiedrei.
– Vēl visu mūžu mācos, – atsmej Olita. – Mana otrreizējā ienākšana mākslas jomā sākās ar plenēru „Laisma". Reiz paskatījos plenēra ceļojošo izstādi un nospriedu, ka arī es tā varu. Pieteicos „Laismai", un tā tas aizgāja. Toreiz plenērs pirmo gadu bija starptautisks, aizbraucu uz Vestienu, un mani pārņēma klusas šausmas – kā jau tas mēdz būt brīdī, kad pats konkrētajā jomā sen neko neesi darījis. Bet izrādījās, ka varu. „Laismā" mācījos to, ko nepratu. Skolā gleznošana bija izpalikusi, tā nu sāku ar akvareli, bet nu jau vairākus gadus sēžu uz trim krēsliem – akvareļglezniecību, eļļas glezniecību un fotogrāfiju. Nemīlu uzbāzties, kādam ko prasīt, vēroju notiekošo, un, kad attiecības kļūst siltākas, komunikācija notiek pati no sevis. Varu teikt – „Laismā" ir īpaši mīļas attiecības, pat līdz sīkumiem brālīgas: ja beidzas krāsa, ikviens gatavs otram izlīdzēt.
Jautāta, vai plenērā top daudz darbu, Olita saka: – Man vispār nav daudz darbu. To latiņu sev esmu pacēlusi diezgan augstu – eju nevis uz kvantitāti, bet kvalitāti. Par labu uzskatu darbu, ko varu izlikt izstādē, pārējie ir skices un sagataves. Bet „Laisma" ir arī tāpēc, lai iešūpotos un pēc tam uz pacēluma viļņa turpinātu radīt. Darbošanās plenērā ieliek tevi īstajā gultnē.
Par radošo biedrību
Pagājušajā gadā Madonas novada mākslinieki nodibināja radošo biedrību „M-ART". Olita ir biedrības valdes locekle un piekrīt, ka mākslinieki ir sasparojušies un aktivitātes rīko bieži. Plenēri, izstādes, savstarpēja sadarbība īstenojas ik pa laikam. Biedrības ietvaros aizvadītajā mācību gadā notika nodarbības Madonas bērnu un jauniešu centra telpās, kur Olita interesentiem mācīja apgleznot zīdu, Valērijs – gleznot, Danute – marmorēt, veidot papīra ziedus un citas lietas.
– Ja tiksim jaunās telpās, viss notiks vēl intensīvāk, – saka Olita.
Kāda radošajā jomā būs viņas šī vasara?
– Šodien pastaigāšu pa Madonu un pafotografēšu, – stāsta sarunbiedre. – Gatavošu afišu, ielūgumus, visus grafiskos darbus plenēram „Radi Madonā", kas pilsētā notiks no 20. līdz 30. jūlijam. Ir doma, ka plenērā strādās 7 vietējie mākslinieki un 7 ārvalstu gleznotāji, iespējams, no vietējiem spēkiem procesā varēs piepulcēties arī citi. Šobrīd mans lauciņš ir plenēra vizuālā tēla veidošana, citās organizatoriskajās lietās galvu iekšā nebāžu. Man ir visa iekārta, lai varētu uztaisīt afišas un citas grafiskās lietas, tā nu darbojos.
Fotogrāfijas pauž izjūtas
Kad ievaicājos par fotografēšanu, Olita atceras: – Viss sākās ar to, ka vajadzēja dokumentēt izstādes. Diemžēl salūza fotoaparāts un nācās to aizņemties. Vienā brīdī apnika būt atkarīgai no citiem, un vīrs nopirka labu fotoaparātu. „Laismā" nebija sadzīvisku bilžu, man pēc laika – jau bija. Un vēl biju uzkrājusi fotogrāfijas, kurās fiksētas izjūtas un noskaņas. Kā atlasīju bildes izstādei? Toni noteica foto, kur fiksētas brokastis – starp šķīvjiem nolikts ielūgums. Uzzinājuši par plenēra piezīmēm, kolēģi taujāja: „Vai mēs arī tur būsim?" Nē, cilvēku bildēs nav, portretus te nav ko meklēt, no tā apzināti gāju prom. Izstādē vērojams paralēls stāsts par izjūtām.
Ekspozīcijas materiālos Olita izlikusi vairākos gados uzkrātās bildes, tajās fiksēti mirkļi no dažādiem plenēriem. – Paldies ģimenei un draugiem, kas palīdzēja izstādei īstenoties, – uzsver autore.
Talanti un intereses
Kādās jomās Olita vēl sevi apliecina? – Esmu iemācījusies cept tortes – tās īstās, biskvīta, – smej māksliniece. – Uznāca iedvesma, un nu cepu. Ar burkāndobēm gan nevaru lepoties, kaut esmu visa dabiskā piekritēja. Bez gaļas ēdienkartē varu iztikt, nevaru atmest rolmopsīšus, bet tās jau ir bērnības atmiņas, tāda zināma atgriešanās.
Kad ierunājamies par vidi un mājas izjūtu, Olita atklāj: – Daudz skatos un pērku žurnālus, tā ir viena no manām barības formām – zināt, kas parādās interjeros, dizaina jomā. Televīzijā skatos raidījumus par celtniecību un mājokļu iekārtošanu, varu konsultēt šajos jautājumos arī citus.
Vaicāta, kam uzmanību pievērš kolēģu darbos, Olita stāsta: – Man bildēs svarīga liekas enerģētika, kas staro no katra darba. Bildi var būt radījis arī trīsgadīgs bērns, bet, ja darbs izstaro mieru un harmoniju, man tas ir kaut kas. Arī pati radošajam procesam pieeju ar pozitīvām emocijām.
Olitu fascinē tekstils. Ne velti pagājušā gada vasarā viņa piedalījās tekstilmozaīku festivālā Rīgā. – Kādreiz liela rokdarbniece bija mana auklīte, – atceras viņa. – Auklīte bija Tautas daiļamata meistare, adīja cimdus, un man vienmēr bija skaistas cepurītes un cimdiņi. Vēl tagad kādu pārīti glabāju piemiņai. Bet mājās man nepieciešamas lietas ar vēsturi, īstas lietas. Reiz piedalījos plenērā Duntē, un drīkst minēt, ko no tā atvedu… Protams, akmeņus! Starp citu, pirmās brošas, ko izgatavoju, tapa pēc šo oļu piegrieztnēm – apvilku riņķī un izgriezu.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto