Humanitāri domājošiem cilvēkiem tā patiesi ir vienreizēja iespēja – savā vidē tikties ar jaunajiem dzejniekiem, klausīties viņu darbu lasījumos un iepazīt personības dziļumu. Līdz šim tukšas lozes novada bibliotēkas iesniegtajā un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītajā projektā nav bijis. Arī tikšanās ar dzejnieci Ingu Gaili 9. novembrī bija piesātinājuma caurausta.
Dzejniecei Ingai Gailei līdz šim izdotas četras grāmatas, pēdējā no tām – „Migla" – jau izpārdota un kļuvusi par retumu. Ojāra Vācieša balva, Klāva Elsberga balva, žurnāla „Latvju Teksti" balva – Inga par paveikto var būt gandarīta.
– Balvas iepriecina, bet tas ir arī liels pārbaudījums, – tiekoties Madonas Valsts ģimnāzijā, komentēja dzejniece. – Esmu studējusi literatūru, dramaturģiju un rakstu arī lugas. Luga „Āda" ir iestudēta Ģertrūdes ielas teātrī, tagad tur rāda vēl vienu izrādi – „Četras naktis", kam tāpat strādāju pie satura. Šobrīd maģistrantūrā studēju teātra režiju, bet vairāk tomēr jūtos kā dzejniece un arī turpmāk pievērsīšos rakstīšanai. Vēl man ir meitiņa Alise, viņai ir pieci gadi.
– Kā sākāt rakstīt, vai tas notika vienā dienā?
– Man vienmēr ir paticis lasīt. Lasot identificējos ar grāmatu pasauli, un tas ir glābiņš arī grūtos brīžos. Tā kā literatūru vērtēju ļoti augstu, vēlējos nodarboties ar ko tikpat jēdzīgu, lai arī citiem rastos drošības mirkļi, iepazīstot manus tekstus. Teātris, darbs pie dramaturģijas materiāla pievienojās salīdzinoši nesen.
Atceroties skolas gadus, jāsaka, ka ģimenē bija cīņa pret manu izvēli, jo vecāki uzskatīja, ka tas nav īsti nopietni ņemams, ka vēlos nodarboties ar rakstīšanu. „Ko tu domā ēst?" – viņi sacīja. Bet man vajadzēja rakstīt, un es tikai rakstīju. Sūtīju savus dzejoļus izvērtēšanai. Kādu pantu publicēja žurnāls „Draugs", uz radošo nometni „Aicinājums" gan netiku uzaicināta. Vēlāk parādījās dažādas citas iespējas. Iestājos augstskolā studēt literatūru, un kaut kas būtiski „atnāca vaļā". Sapratu, ka iepriekš rakstītais nekas labs nav bijis, drīzāk klišejas. Studiju laikā pasniedzēja Janīna Kursīte mācīja dzejas analīzi. Rakstījām dzeju arī paši – stingrās formās jeb pantmēros. No šī treniņa manī pavērās jauns sākums, rakstīju aizgūtnēm un šos jaunos dzejoļus aizsūtīju žurnālam „Karogs". Tad piezvanīja dzejas konsultants Jānis Rokpelnis un aicināja uz sarunu. Varu teikt, ka tas bija brīdis, kad sāku reālo ceļu uz publikācijām un grāmatām. Pirmā grāmata iznāca 20 gadu vecumā, kaut dzejoju no 12 gadu sliekšņa.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 21.11.2012.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto